Padalīšos ar pāris gadus vecu notikumu… no manas iepriekšējās darba vietas. Pārpublicēšu arī te. 🙂
“Š is stāsts ir iz personīgās dzīves. Strādāju sadzīves tehnikas veikalu tīklā un tur klienti mēdz būt dažādi. Tāpat arī jautājumi, ko viņi uzdod, mēdz būt dažādi. Tomēr par šo gadījumu patiesi gribas padalīties ar lasītājiem. Tā, sanāca, ka bija jādodas uz veikalu, palīdzēt iepazīt darbu mūsu sistēmā (veikals pievienojās mūsu veikalu tīklam). Veikala pastāvīgos apmeklētājus, protams, nepazīstu.
Tātad… Ienāk veikalā cilvēks ap sešdesmit gadiem, normāli ģērbies, ne ar ko “acīs nelec”. Tomēr, neviens no pārdevējiem tajā brīdī nav brīvs. Nolemju izlīdzēties, pieeju pie cilvēka un jautāju, vai varu kā palīdzēt. Veidojas dialogs…
Sapratu, ka cilvēks grib nedaudz pajokoties (ir klienti, kas iepērkas, nebaidoties jokot), tāpēc, uz mutes “kritis neesmu”, smejot atbildu
Te nu jāsaka atklāti, es nedaudz “uzkāros” un sāku domāt ko atbildēt. Večuks atbildi pat negaidīja un turpināja mani izprašņāt.
Klients: Kā tur ir, vai šis ledusskapis ir ar baterijām?
Sapratu, ka cilvēks vienkārši nolēmis atnākt un pajokoties un nevis iegādāties preci. Nolēmu es arī jokoties
Vairs vienkārši nespēju normāli atbildēt par energo patēriņa klasēm…
Š ī saruna vēl kādu laiciņu turpinājās, par dažādām tēmām. Pēc klienta aiziešanas, nolemju padalīties ar veikalniekiem par šo sarunu. Nepaspēju…
Cilvēks ienāk veikalā vēlreiz un jautā vienam no pārdevējiem.
Pārdevējs pat nemēģināja iedziļināties viņa runā
“. Tad krāso kādā krāsā gribi.
Klients: Lūk tā ir ideja!
un aiziet… 🙂
Izrādās, ka tas viņiem tāds pastāvīgs apmeklētājs.”
.
