Reāli nez kāpēc man tas vārds “Ventspils” ļoti labi patīk. Lai vai kā vismaz tur cilvēki ir gudrāki par Rīgas uzpustajiem kungiem.
Ok, lai vai kā tur kas sanāca ar to Lembergu, bet nu cepuri nost, vismaz pilsēta līdzinās kādai Vācijas pilsētai, kur viss ir sakopots un viss pārējais, paskatoties uz savu miestu, vemt gribās.
Tas bija tāda atkāpe no tēmas.
Reāli darba būs ļoti specifisku nozaru cilvēkiem. Piemēram man personīgi darba ir pieaudzis daudz reiz vairāk, agrāk, treknos gados tā teikt blin dzīvoju kā maznodrošināts (par to es nekaunos, jo ko gan studentam darīt bez nekāda atbalsta). Tagad johaidī, mana dzīve ir apgriezusies kājām gaisā. Ir normāls darbs, papildus darbs, visādi gadījuma darbi, esmu spiests strādāt 20 stundas dienā, jā ne visas 24 stundas.
Rēali cik es esmu novērojis no malas, situācija ir tāda, ka reāli citi sēž tajos krutajos kantoros, un neko praktiski nedara (es šeit rerunāju par valsts struktūrvienībām), saņem savus 500 Ls – 1K un domā, ka ir pasaules naba. Vasarā gāju meklēt sev kādu darbu, man daudzi ir tiekuši, ka ar savām zināšanām es varu pelnīt normālu summu, tikai kāpēc viņiem ir jābrīnās par mani. Vot šeit ir mans subjektīvs skaidrojums:
1. Firmām ir labi, strādā piemēram nelielā firmā ap 10 cilvēku, firma uzvārās gandrīz uz dajebko, ir nauda ko samaksāt cilvēkam, kas īstenībā ne velna nerubī un neko nesaprot, firma pat neizvērtē jaunpienācējus, tik atšuj, nemaz neprasot, ko tu reāli māki izdarīt un kādu labumu tu mums vari dot. Frimas darbinieki saņem savus 500 Ls un uz augšu, domādami, ka viņi ir ahujel speci, neaizvietojami, darba būs jebkuros apstākļos un arī uz tiem jaunpienācējiem uzliek “nikolaju”. Ok viss iet tālāk, cilvēks skatās, vo man 500 Ls, davai paņemšu kredītu, kas ta tur ir kādi 50 Ls – 100 Ls kedītos, 400 Ls uz ķepas – 100 Ls rēķini, 300 Ls uz rokas, vidēji rēķinot 10 Ls tēriņiem dienā, nomaksājot visus maksājumus.
A vot sākas otrais punkts:
2. Uznāk tā saucamā “krīze” – firma saka, nu tu jau neko nedari, tā un šitā, tu mums neesi vajadzīgs, cilvēku atlaiž no darba un viss aiziet pa ķēdi.
Mācībā tām uzputīgajām firmām (vārdos nesaukšu) ja tu nemāki organizēt savu darbu un šmauc savus klientus, par kaut kādu biznesu vari aizmirst.
Tātad, ja firma būtu paņemusi darbā jaunpienācēju, kuram ir svarīgi ko iemācīties, negūstot lielu labumu, teiksim pusi, tas ir 250 Ls mēnesī, tagad firma jau būtu uz vienu cilvēku ievākusi normālu naudas summu, ja mēs to pārēķinam vismaz ar pusi darbinieku, tas ir 5, sanāk, ka mēneša laikā normālai mazai firmai veidojas ietaupījums.
Visa ši stāsta morāle ir tāda, ka vairums firmas mazās, sīkās pie sava bankrota ir vainojamas pašas.
Piemēram tos pašus IT spečukus vidēji latvijas valsts ik gadu izlaiž ap 300 cilvēku, protams, citam tur augstākā, utt… bet kur lai tie cilvēki iet un strādā, ja iekš firmām uz darba pārrunām, tu reāli dabon pretī tādu attieksmi.
Reāli es devos darba meklējumos, pa Liepāju, smieklīgi un bezcerīgi. Tātad reāli vienā vietā man piedāvāja sēdēt visu dienu neta kafejnīcā par nieka minimālo, kaut gan zināju, ka viņiem vairāk noderētu, kas ar PC tieši nodarbojās, teicu uzreiz, ka man attalgojums patiktu kaut vai tie paši 150 ls mēnesī, galvenais ir zināšanas un pieredze, šams man pasaka tu ar savu domāšanu mums nederi, samācīsies pie mums un aiziesi pie konkurentiem. Ibio idiots tas firmas boss. Š aubos vai ar IT lietām kāds ietu un meklētu darbu, ja viņam nekādas poņas nebūtu par šo sfēru. Zināšanas ir domātas tādas, kā viss reāli notiekās, lai tu vismaz kaut ko citu iemācītos, nevis domā, ka te kāds pamatus nācis iemācīties, kuram vēl 150 Ls jāmaksā.
Vaina ir uzpūtīgajos firmas bosos, jo cik man ir nācies strādāt, visi ir domājuši tikai tā:
Vo šomēnes mēs to un to, lai man lauku mājai sanāk baseinu uzveidot. Nu sorry, ar tādu attieksmi pie esošiem laikiem draud totāls bankrots.
Visu mūžu esmu piekopis sistēmu: “Nikolajs” jeb ignorēt pastāvošo izglītības sistēmu.
Tātad stāsts vēl viens par mani. Ok visas skolas ir pabeigtas, līdz domāju, iestāties RTU. Ok viss iet kā vajag. Paliek 18 gadi un sākas lejupslīde. Māte, pati skolotāja ar 2 augstākām izglītībām sen jau atrodas Anglijā. Tevs, invalīds, nav strādājis aptuveni 10 gadus. Kas man var palīdzēt, gan materiāli, vai kā savādāk, ok vecāki palīdz savu iespēju robežās, pats sitos cauri.
Redzu, ka ja es sēdēšu, mācīšos, pildīšu tos pašus mājas darbus, nekas labs nebūs, tāpēc ņemu savādāku literatūru, lasīju dažādas IT ziņas, žurnālus, interesējos par PC, iekšām, sanāca ar nedaudz praktisko dabot. Ok redzēju, ar tām lietām nāk smuka kabatas nauda, taka vecāki man kabatas naudu nevārēja vispār iedot, tad nu ja gribēju kaut kur izklaidēties, ej un strādā, domā pats. Tātad sāku pa pazistamiem palīdzēt, samaksa ar bija niecīga, 5 – 10 Ls, man galvenais bija arī zināšanas un pieredze. Nāca laiks, nāca darbi vairāk, sākās visādas citādākas lietas.
Sākās citādakas lietas. Skola palika mazvērtīga, jo redzēju, ka tur man māca visu to ko jau es esmu ieguvis pats, skolotāji info lasa no wikipedijas, johaidi, ja vajag, varu izlasit ari mājās. Sākās aktiva skolas ignorēšanas sistēma, jo vajadzēja gan naudu, gan iztiku, gan jumtu virs galvas, jo par visu jau dabūju pats domāt, ko ēdīšu rīt, ko parīt. Rāvu kā suns, viens mēnesis, naktis negulētas, otrs mēnesis tas pats. Beigu rezultātā nonāk pie tā, ka man ir parādi skolā.
Bet vis interesantākais ir tas, ka tie paši skolotāji zin, ka es esmu specialitātes kursā viens no zinošākajiem no visa kursa, man ir reāls potenciāls un viss parējais. Ir bijis gadījumi, ka skolotājs piedāvā man haltrūras, nerunājot par pašu skolu, kura gribēja, lai viņai uzkodē oficiālu mājas lapu, skolas lapu.
Tātād izglītības sistēma ir sūdiga vārdu sakot, vajag cilvēkam izvēlēties, ko tu gribi zināt. Neesmu nevienu lieteratūras grāmatu izlasījis, kam tas, attīsta loģisko domāšanu, šaubos. Ok matemātika ir kā vajag. Vārdu sakot, pusi no tiem priekšmetiem reāli vajadzētu likvidēt vai kaut kā strukturizēt.
Daudzi man saka, nafig tev ir ko darīt tagad, kāpēc man nav. Es saku, vajag savādāku dzivēs uztveri. Skaties kā tev izdevīgāk un labāk, nevis kā valsts tev to liek darīt.
Reāli skolā visu vērtē pēc atzīmju sistēmas. Tā sistēma ir viss sunim zem astes. Reāli atvaino man, ja tu mācies par IT zinātnēs, tev ir blin 8 – 9, bet ja tu windu nemāki uzmest, atvaino man. Līdz ar to visi vienmēr ir vērtējuši nevis pēc tavām spējām, ko tu vari, ko tu māki, ko tu nemāki, bet gan pēc tavām atzīmēm, domā, vo tev 9 tur, tad jau tas tev ir jāzin.
A vajag apskatīties no otra gala, ja cilvēks tev visu izdara 10 min laikā, pamato, kāpēc tā un nekā savādāk, pastāsta vēl ieteikumus, un viņš vēl ir nesekmīgs. 😀
Visa šī lielā stāsta morāle ir domāta tam, ka ne viss ir tā, kā tas izskatās. Reāli tiek uzburta aina, ka dzīvojam mēs kaut kādā pasaku pasaulē, krīze uznāca, un lietas parādījās īstajos skatos.
Strīdēties par manām domām var, bet nu soorryy, katram tā domāšana ir savādāka.
Bija saruna ar loading, beigās sanāca, ka viņs domu nesaprata. Jo vienkārši nav bijis manā situācijā. 🙂
Lai vai kā man krīze uzjautrina, pasmejos pa kantoru žurkām, kas vaid un nīd, kā ari mana dzīve ir totāli uzlabojusies pateicoties šādiem ekonomiskiem pavērsieniem.
Portams, es nenoliedzu, ka ir slikti, ma ar var vienā dienā viss nobirt, bet nu tad atkal sēdēšu 24 H un raušu. Š ādā situācijā reāli atklājas kapeiku pisēji, slinķi un citi nīkuļi. (kapeiku pisēji, slinķi un citi nīkuļi.- domāts, kuri paši ir pie tā vainīgi. )
.
