Tāpat kā vidusmērā Windozē ir n-tie procesi, zem kuriem vēl ir n-tie servisi, un Š minux, kas vispār ir vairākprocesu, nevis vairākpavedienu sistēma pēc uzbūves, visiem hrentālruņu OSām arī ir tikpat daudz background servisu utml. Jo mazāk konteksta pārslēgšanu, jo mazāk cieš cache (kuras tur ir salīdzinoši maz), raitāk viss notiek.
To, ka softi kļūst arvien smirdīgāki lēnāki, izmainīt tāpat nevar. Lielāko daļu programmu izstrādā vai nu amatieri vai arī tā, lai pēc iespējas ātrāk būtu gatavs un pārdodams. Resistance is useless. Throw hardware at the problem.
Ja man būtu teikšana (ahahahaha), tur sēdētu iekšā viens, teiksim, līdz 2.0 GHz ūberkodols un 10+ mazjaudīgu kretīnkodolu ar kopēju fetch-execute un floating-point-kā-nu-tagad-ARM-tas-saucās. Protams, visi dinamiski klokojami un vajadzības gadījumā atslēdzami.
AMD ar Bulldozeri līdzīgi mēģināja, bet izgāzās, jo workstation klasei tāds piegājiens tiešām neder. Hrentālruņiem, manuprāt, būtu tieši laikā. Ja neskaita, kad tad tiešām e-lopam būtu zināma taisnība. Bet, bļe, bateriju tehnoloģiju sen bija laiks apgreidot.
Pie diskusijas jāņem vērā arī fakts, ka:
1) Ir cilvēki, kuri iegādājas viedtālruni, jo tas ir jauns un CmUkS!
2) Ir cilvēki, kuri zin, ka ar to var ieiet arī internetā, apskatīt navigāciju, paklausīties mūziku un varbūt vēl kaut ko.
3) Ir cilvēki, kuri izmanto plaši viedtālruņa sniegtās iespējas ikdienā, kalpo kā kabatas datoriņš – darbam, izklaidei un personiskām vajadzībām.
4) Ir cilvēki, kuri tos rūto, flasho un viss zib un ņirb uz ekrāna. Kamēr tu būsi ko palaidis ar peli uz home desktop, tikmēr tāds indivīds jau būs izdarījis 10 citus darbus un paralēli strādā ar remote control pie sava PC :>
Pēc viedtālruņa iegādes esmu nonācis pie secinājuma, ka man tāds nepavisam nav nepieciešams. Ja nu vienīgi tajās retajās reizēs, kad patiešām uznāk vēlme ielīst un palasīt internetus.
Sāku apsvērt “īsta tālruņa” iegādi :>
