Sākumlapa › Forumi › Notepad.lv › IT ziņas › Filmiņu fototehnika kļūst par jaunatnes modes tendenci
BetaBoston
Fotogrāfija ir tik sarežģīta disciplīna, ka mācību iestādēs to māca pat četrus gadus. Universitāšu pasniedzēji uzsver, ka pašiem dzelžiem
Spriežot pēc visa, filmiņu fototehnika kā pašizpausmes līdzeklis nekad neizzudīs; tai vienmēr paliks sava auditorija tāpat kā vinila platēm.
Attēlos: Bostonas studentu fotomākslas darbi ar filmiņu tehniku.
[img]
[img]
[img]
[spoil][img]
Analogajam signālam lai ilgs mūžs. Tieši foto un audio. Video uz SCART ir sūdīgāks nekā HDMI. :> Analogais audio ir siltāks un dvēseliskāks (lampas, šmampas), foto ir autentiskāks
*Kodak filmu ziepinieks. Kaut kur ap 1992. gadu. Tika lietos cītīgi lietots un staipīts visur līdzi. Kā jau šiem, puse kadri izgaismoti jeb arī par tumšu.
*Casio ez-z40 4Mpix kamera. Pirmais digitālais ziepītis. Strādāja lieliski līdz māsīca ar savām līkajām rokām to neiznīcināja.
* pēc tam tiku pie sava otrā digitālā ziepīša nikon coolpix e7600. Š ķiet viens no labākajiem kāds man bijis uz to brīdi pārejas posmā uz DSLR.
* Nikon D40 pirmā spoguļkamera. Vēl tagad dzīvību velk, pat pēc 1/2 miljona kadru veikšanas. Uzdāvināju draugam.
*pēc tam seko eksperimenti un mazohisms ar Sony, Sigma, Canon un Olympus. Modeļus nav vērts pat uzskaitīt.
*** Mūsdienas Canon 1000Fn filma – priekš atsevišķiem gadījumiem. Nikon D600 darbam un D300s backup, Pentax K-01 ceļojumiem. Instagramam un facebook pietiek ar Nokia Lumia 1020
Tad vēl arī lielijās, kuram ziepītim bija krutākas fīčas. Tajā laikā es bildēju ar senča dāvāto “ВилиÑ-авто” un bija roka ievingrināta lai manuāliu fokusētu
Notrulinātiem dauņiem, kas pieraduši pie mobilā čērkstoņas un kam nevajag neko vairāk, kā apdullinošu tuc-tuc pa smadzenēm, tas protams, ir po. Iespējams, ka pa lielam varbūt tā ir vecuma īpatnība – kādus tik 30x pārrakstītus mēslus mēs savulaik neklausījāmies, čurādami aiz sajūsmas. Bet tais laikos bieži jau nebija izvēles.
Kas attiecas uz foto – tur filmiņu pievilcība imho slēpjas trijos aspektos:
1. daudziem patīk pats process, visa tā ķimerēšanās, savā ziņā arī rezultāta neparedzamība (par ko tad mēs mīlam sportu?),
2. “signāla” nolasīšanai nav vajadzīga speciāla aparatūra, kas agrāk sastrādāto var vienā mirklī padarīt nepieejamu, nomainoties vien kādam tehniskam standartam,
3. nesējs, kaut cik adekvāti uzglabājot, ir teju mūžīgs, jo īpaši, melnbaltais.
Atceros, kā sarunāju lai draugs atnes ruļļu maģi lai uz mūsējā varētu pārrakstīt ārzemju latviešu dziesmas, kaut arī kvalitāte jau no kopējamās lentas bija galīgi švaka.
[spoil]Sņežeti mums bija
[img]
Bez fotogrāfiju taisīšanas, savulaik, izmantoju arī Volta Disneja multiplikācijas varoņu pārnešanai no košļeņu papīrīšiem uz A4 zīmējamās lapas, pēc tam tos izkrāsojot ar guašu krāsām 🙂
Mjā, mūsdienās muzeja eksponāts tāds palielinātājs :/
Preses relīzes