Sākumlapa › Forumi › Notepad.lv › IT ziņas › Raksti › HP un Notepad.lv aicina piedalīties jautro tehnikas stāstu konkursā!
profiņiem
Lai kvalificētos konkursam, dalies ar stāstu par savu piedzīvojumu saistībā ar tehniku (datoriem, printeriem, kopētājiem, projektoriem, tālruņiem u.c.) šeit zem raksta – komentāros!”
No iesūtītajiem darbiem tiks atlasīti trīs, mūsuprāt, interesantākie un oriģinālākie stāsti, kuru starpā tiks izlozētas HP nodrošinātās balvas. Viens no TOP3 konkursa dalībniekiem saņems jauno HP fotoprinteri Photosmart 5510 eAIO, bet divi – dāvanu kartes veikalā “Elkor Plaza†30 Ls un 20 Ls vērtībā
1.
2.var iesniegt vairākus atgadījumus un stāstus
3.
4.
5.Konkurss norisinās līdz šā gada 03. novembrim (ieskaitot).
[imgl]Pēc HP pārstāvja lūguma, konkurss tiek pagarināts vēl par vienu nedēļu, tas ir, līdz 10.novembrim (ieskaitot).
6.Uzvarētāji tiks paziņoti 14. novembrī.
pats kā admins es konkursā nepiedalos
Protams, uz PC bija arī bezmaksas antivīruss – kaut kas no tiem uz A burtu – AVG, Avira vai Avast. No sargātāja bija palikusi pāri vairs tikai ikona pie pulksteņa, visu pārējo tārpi un zirgi bija sagrauzuši vakariņās.
Protams, lieta pazīstama, un mēģināju dzīt cauri antivīrusu skeneri CureIt Safe modē. Jau pēc dažām sekundēm CureIt nobruka kopā ar visu datoru. Nācās likt lietā smago artilēriju
Paskatījos kaitnieku sortimentu – nu akurāt kā Noasa šķirsts, no visiem veidiem pa pārītim. Zirgi draudzīgi sadzīvoja ar tārpiem, pa vidam vēl rootkit’i, adwares un visādi citādi kustoņi. Nekas cits neatlika, kā veikt Sātana izdzīšanu no datora ar maģisko formulu “Format C:/”.
Un tā vēl šobaltdien sātaniskā PC īpašnieks dzīvo ar savu dzelzi laimīgi. Vismaz es tā domāju, jo pie manis šis vairs nav griezies.
Starp citu, kad pajautāju, vai nav kāda nojauta, kā ticis pie tik sātaniska zoodārza, nelaimīgā PC saimnieks atbildēja, ka pirms kāda laika esot pa Skype saņēmis ziņu no drauga “Apskati manas biužas!” Apskatīja… tikai tur biužu nebija…
Mēs ar ģimeni ievācamies dzīvoklī, un kaimiņam ir Wi-Fi. Domājam – samaksāsim uz pusēm un izmantosim viņu internetu. Tad tagad esam baigie interneta lietotāji.
Kaut kur attāli internetos esmu kaut ko dzirdējis par torentiem, outlaw un pirātismu. Domāju – visa pasaule vaļā! Dodos uz Outlaw, piereģistrējos un sāku vilkt visu pēc kārtas, nedomājot kas un kā.
Nākamajā dienā sēžu pagalmā, lasu kaut ko un baudu sauli. Iznāk kaimiņš uzpīpāt. Viņš jautā – kā patīk internets? Un uz ko es atbildu – Lieliski, vakar savilku pilnu kaudzi ar torentiem! Viņs saka – tā nevajag, tik daudz nedrīkst vilkt, truba noslogosies!
Es viņam atbildu – bet torenti aizņem tikai dažus kilobaitus! Kaimiņš gar zemi… Un es nesapratu, par ko viņš rēc!
Pats nespēju noticēt, ka pirms sešiem, septiņiem gadiem (tad man bija 8, 9 vai cik tur) es domāju, ka .torrent ir ļoti cieši kompresēts fails, kurš gigabaitu spēj saspiest pārdesmit kilobaitos!
Nākamajā dienā braucu uz Rīgu, ieslēdzu pleijeri un dusmojos, kur ir visas dziesmas un filmas. ilgi meklēju un nevarēju saprast, kas un kā. līdz beidzot man pieleca. un tas bija kā sitiens ar āmuru. Vakarā, paskatījos cietajā diskā, jā. viss bija tur, bet pleijerī nekā..
pat tagad smejos, kad atcerējos šo izgāšanos..
Nu ko…2 dalībnieki jau ir, bet balvas pat ir vairāk:)
Beidzat kautrēties, aktīvāk!
Re, pa CapitalFM radio ļoti smuki pastāstīja par šo konkursu – varat pašpikot idejas;)
Links te:
NEKAD NERAKSTIET GOOGLĒ GOOGLE, TAS VAR SALAUZT
2. Ievācoties jaunā dzīvoklī bija nepieciešamība pieslēgt internetu. Lai to izdarītu, dzīvokļa īpašniecei bija jāuzraksta iesniegums provaiderim. Tas nācās diezgan grūti, jo kāds ”gudrelis” (tādu netrūkst 🙂 ), bija stāstījis, ka internets patērējot daudz elektrības. Jāpiebilst, ka par elektrību katru mēnesi bija runāts maksāt noteiktu summu nevis par patērēto daudzumu.
Tad nu kādā dienā kad devos komandējumā, iezvanījās telefons, uzmetot aci un ieraugot kontakta tikai pirmos burtus, nospriedu ka tā ir mana labākā draudzene, tāpēc pacēlu telefonu ar vārdiem:„Čau manu mīļo saulīt, ko Tu gribēji?â€, atpakaļ atskanēja vīrieša balss „Gunita, Tu?â€. Nākamā mana loģiskā doma bija, ka tas ir draudzenes puisis, kas zvana no viņas telefona un neļaujot zvanītājam iestarpināt nevienu vārdu, protams, sarunu turpināju jau iesāktajā stilā: „āāā, dārgais, tas esi Tu? Nu kā Jums iet?†. Atkal atskanēja vīrieša balss, kas steidzās mani pārtraukt: „Gunita, te direktors zvana!â€. Izrādījās, ka tas bija mans direktors, kura vārds bija ļoti līdzīgs kā manai draudzenei. Zvana laikā direktors atradās valdes sanāksmē un zvanot viņš bija ieslēdzis skaļruni, jo tur tika pacelts jautājums uz kuru varēju atbildēt tikai es.
Protams ka pēc šī atgadījuma visus kontaktus ātri vien pārrakstīju un attiecīgi sagrupēju. 😀
Gudrelis
Pēkšņi, ne no šā ne no tā, dators paziņo, ka atradis jaunu usb iekārtu, kurai nav draiveru.
Gribēju jau meklēt kur ir problēma, bet izdzirdēju skribināšanos zem galda.
Paskatos, kaķis noķeksējis fotoaparāta usb vadu un laizīdamies grauž kopā.
Njā tik jaunai datorpelei… tpu kaķim draiveru vēl internetā nav. 😀
Tātad… Ienāk veikalā cilvēks ap sešdesmit gadiem, normāli ģērbies, ne ar ko “acīs nelecâ€. Tomēr, neviens no pārdevējiem tajā brīdī nav brīvs. Nolemju izlīdzēties, pieeju pie cilvēka un jautāju, vai varu kā palīdzēt. Veidojas dialogs…
Klients: Sakiet lūdzu, vai šie ledusskapji tiek tirgoti piepildīti ar pārtiku?
Sapratu, ka cilvēks grib nedaudz pajokoties (ir klienti, kas iepērkas, nebaidoties jokot), tāpēc, uz mutes “kritis neesmuâ€, smejot atbildu
– Nū, ja jūs piemaksāsiet 20-30 latus, nebūs problēmas arī piepildīt.
Klients: Nē, nu pilnu es negribu, jo tad pārtika spiedīsies ledusskapim pa visām malām un viņš deformēsies.
Te nu jāsaka atklāti, es nedaudz “uzkāros†un sāku domāt ko atbildēt. Večuks atbildi pat negaidīja un turpināja mani izprašņāt.
Klients: Kā tur ir, vai šis ledusskapis ir ar baterijām?
Sapratu, ka cilvēks vienkārši nolēmis atnākt un pajokoties un nevis iegādāties preci. Nolēmu es arī jokoties
– Jā. Š is ir ar baterijām.
Klients: (īpaši pat neiedziļinājies manā atbildē, turpina) Bet ko nozīmē tās uzlīmes uz durvīm, vienam A, citam B?
Vairs vienkārši nespēju normāli atbildēt par energo patēriņa klasēm…
– Ir tā, A nozīmē, ka ledusskapis ir ar baterijām, B – bez baterijām.
Klients: Nu jā, tā ir, ka es no Marienburgas…
Š ī saruna vēl kādu laiciņu turpinājās, par dažādām tēmām. Pēc klienta aiziešanas, nolemju padalīties ar šo sarunu kolēģiem. Nepaspēju…
Cilvēks ienāca veikalā vēlreiz un jautā vienam no kolēģiem.
Klients: Sakiet, ko darīt? Man ir radio sarkanā krāsā, bet sieva grib zilu…
Kolēģis pat nemēģināja iedziļināties viņa runā
Kolēģis: Mēs krāsas netirgojam. Krāsas tirgojas SIA “——â€. Tad krāso kādā krāsā gribi.
Klients: Lūk tā ir ideja!
un aiziet… 🙂
No kolēģiem uzzināju, ka tas viņiem tāds pastāvīgs apmeklētājs.
Zvans pa telefonu: “Klausies, es te iegādājos printeri. Instalācijas disks nedarbojas.”
Es: “Kā izpaužas šis nedarbojas?”
Cilvēks: “Nu ielieku disku, pagriež bet nekas nenotiek. Neatveras nekas, bet tur veikalā saka, ka ejot.”
Es: “Nu atved gan laptopu, gan disku – paskatīšos.”
Pēc piecām minūtēm zvans: “Tu zini, laikam CD-ROMs tomēr beigts. Man tagad nevienu disku nelasa. Paskatīsies?”
Es: “Ved šurp!”
Atbrauc pie manis… Ieslēdzu datoru, atveru cd-romu… tur printera disks otrādi ielikts (populārāk paskaidrojot, ar “zīmējumu” uz leju).
Saku: “Viss kārtībā būs. Tu nedaudz esi sajaucis. Disks jāliek šādi.” (un ielieku pareizi)
Cilvēks: “Nē nē nē… Līdz šim man viss gāja. Gan lasīja diskus, gan rakstīja. Vienmēr esmu šādi licis.”
Es: “Bij bij otrādi.”
Pa to laiku autorunā palaižas setups un viss notiek.
Cilvēks: “Nē, zili brīnumi. A kā viņš tā pats no sevis varēja samainīties, ka disks tagad nepareizi jāliek?”
Es: “Nav tur nekas mainījies. Tā tie diski liekas.”
Cilvēks: “Nu ko tu man stāsti. Es taču savu datoru zinu. Es zinu kā es agrāk liku.”
Izvēlējos nestrīdēties un tikai piekodināju, ka tagad lai liek šādi tos diskus. Draiveri bija uzlikti, cilvēks laimīgs devās mājās. 🙂
Savieno mani ar kādu klienti-pēc balss meitene labākajos gados – 20, varbūt 25. Runā gandrīz raudādama, satraukti stāsta savu bēdu. Nopirkusi Nokia 5110, kas tolaik maksāja bargu naudu (ap 200Ls veikala cena), lietojusi, bijis ļoti labi, bet pēkšņi viss izdzisis, klusums, aparāts miris. Gan jau lielais vairums atceras, ka šīs kostrukcijas aparātiem reizēm bieži bija problēma ar aku nekontaktu, vajadzēja likt papīrīti apakšā. Zināma lieta, bet tak ne pāris dienas lietotam. Prasu, ko darīja īsi pirms tam, kad viss pazuda no ekrāna. Esot nospiedusi kaut kādu podziņu. Prasu kuru (jau ir aizdomas). To, kas pie antenas. Saku, ok, forši, ņem tagad un nospied to pašu podziņu vēlreiz. Meitene nepakam. Balsī parādījusies tāda ka šausmu nots – sak – es reiz jau TO izdarīju, viss pazuda. Kādas briesmas var notikt, ja izdarīs to vēlreiz??? Nācās minūtes 5 dažādos veidos stāstīt, pierunāt, solīt, ka viss būs labi, kamēr viņa saņēmās un nospieda ieslēgšanas pogu. Sajūsma, kas skanēja klausulē, bija neaprakstāma. Sajūsma, smiekli, šķiet, arī dejas un sazin vēl kas – cik nu balss sakari ļauj saprast otrā galā notiekošo. Kāda todien bija padarīta laimīga. Cik maz dažreiz cilvekiem vajag tam.
Kolēģim piezvanīja kāda jaunuve un, atsaucoties uz kopīgu paziņu, lūdza palīdzību darbā ar datoru. Izmisums! Esot divas naktis strādājusi, un tagad dators ziņo, ka zuduši visi dati!!!
Visai drīz noskaidrojās, ka viņai disketē iedots sakompresēts teksts, ko turpat disketē viņa atvērusi ar WinZip, turpat WinZip logā redzamo failu atvērusi Word, rakstījusi, labojusi un turpat arī saglabājusi…
Kolēģis mulsi paskaidroja, ka parasti failu vispirms iekopē datorā, tad atspiež un tikai tad ver vaļā un kaut ko dara. Meiča bija izmisumā, jo darbam termiņi pagājuši, darbs ieguldīts!
Puisis informēja, ka vēl ir cerība atrast kādus TEMP failus, ko WinZip parasti noliek pie Windows emp. Taču kad ieteica atvērt Windows mapi, jaunuve kategoriski paziņoja, ka datorā tādas nav, – savu datoru viņa pazīstot diezgan labi. Windows parādās, vienīgi datoru startējot, – liels uzraksts „Windows XPâ€.
Arī C disku atrast bija grūti, tomēr, meklējumus sākot ar „My Computerâ€, atradās arī C disks un kā par brīnumu arī Windows, tur iekšā – Temp, bet failu tur tomēr nebija. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem fails no disketes tomēr atvērās, un ar nelielu palīdzību tika saglabāts cietajā diskā, ko kolēģis priecīgs uztvēra kā saprāta uzvaru.
Kad jaunuve tekstu bija pabeigusi, viņa piezvanīja vēlreiz un sūdzējās, ka failu nevar vairs saglabāt disketē – tas acīmredzot ir par lielu. Mēģinājusi astoņās dažādās disketēs. Kolēģis informēja, ka šādā gadījumā failu nāksies saspiest ar to pašu WinZip un tad kopēt disketē.
No tā jaunuve kategoriski atteicās, jo WinZip Ļoti Nepatīkot. Gan tikšot kaut kā galā pati. Tā kā meiča nedzīvo Rīgā, tad aizbraukt un palīdzēt uz vietas nebija iespējams.
Pēc neliela brīža viņa piezvanīja atkal un teica, ka izjaukusi datoru un atvedīs puisim visu disku. Uz jautājumu, kā tad viņa to veikusi, jaunuve dzīvesprieciigi informēja, ka viss esot bijis vieglāk nekā atvērt kosmētikas maciņu: “Datoru atskrūvējot, tur ieraudzīju Max Factor (t.i., Maxtor HDD – aut.), kas bija pārāk stipri pieskrūvēts, tāpēc to izņemt neizdevās. Toties diezgan viegli iznāca cita laba daļa, kurai bija daudzi vadiņi.”
Nākamajā dienā viņa ieradās ar CD-ROM iekārtu. Pārējie kolēģi taktiski izgāja gaitenī, kur jau pēc īsa brīža locījās krampjos, klausīdamies sarunā. Puisim nācās jaunuvi apbēdināt, ka failu tur iekšā nebūs vis.
Jaunuve: „Kā, tur taču bija tik daudz vadiņu! Tie faili tak turpat skrien pa tiem vadiņiem. Vai tad tā nav tā datora būtība? …nu, tur vēl bija tāds zaļš ar baltām pumpiņām. To es arī mēģināju izraut, bet tas pīkstēja – pilnīgi kā dzīva dvēselīte!!! Kā es rauju, tā viņš pīkst!!! Es rāvu stipri, bet viņš ārā nenāca, tikai uzlīmītes bira nost… un tur bija tik netīrs, tādi putekļi! Es paņēmu slapju lupatiņu un kārtīgi noslaucīju.
Puisis: “Tā nu nedrīkst, ka datorā iekšā nedrīkst neko darīt ar ūdeni, tur, piemēram, pāris kvadrātcentimetros ir vairāki miljoni pusvadītāju!”
Jaunuve no sirds brīnījās: “Nevar būt. Š itādā mazā plāksnītē?!?” Tad sarosījās: “Ziniet, es par to datoru samaksāju 400 latu! Kā lai es to atkal salieku kopā?”
Puisis: „Nu, dariet visu apgrieztā secībā, kā izjaucāt! Bet pārbaudiet, vai tur iekšā viss ir sauss, salieciet kopā un nekad vairs nejauciet ārā! Kad viss salikts, ieslēdziet, uzspiediet failiņam ar peles labo pogu, paņemiet „Add to archive†vai kaut kā tamlīdzīgi un saspiesto failu iekopējiet disketē.â€
Jaunuve: „Nē, tas man būs par sarežģītu, es labāk atnesīšu jums to zaļo ar pumpiņām!!â€
Kad puisis atvēra sava datora sānu, jaunuve priecīgi iesaucās: „Redziet, jums arī te tāds ir!!!†Jā, tiešām, bija – mātes plate… Un ar nenobirušām uzlīmītēm…
Jaunā sieviete tomēr nespēja noticēt, ka failu kastītē (tb CD-ROM) nav: „Tur bija tik daudz vadiņu! Turpat taču ir visi tie faili! Ja ļoti pacenstos, jūs noteikti izdabūtu failu no turienes!â€
Puisim nācās viņu apbēdināt, stāstot par dažādu datora sastāvdaļu funkcijām. Vairākas reizes viņš uzstājīgi ieteica doties uz tuvāko grāmatnīcu, sameklēt grāmatu „Windows iesācējiem†vai ko līdzīgu un vairākas reizes uzmanīgi izlasīt, bet saņēma pārliecinošu atbildi, pēc kuras vairs nebija, ko piebilst: „Nu beidziet! Es taču visu te zinu! Visu šito lieliski pārzinu!â€, – jaunuve enerģiski teica, rādīdama uz klaviatūras taustiņiem.
Izmantojot iespēju, puisis vēl centās parādīt, ka saspiest failu nav sarežģīti un ka tas noteikti būtu pareizs risinājums, kā to nogādāt vajadzīgajās rokās. Instrukcija strauji aprāvās tajā vietā, kur saspiestais fails ar peli tiek ielikts disketē.
„Pagaidiet, pagaidiet, kā jūs to darāt?†– jaunuve izbrīnīta vaicāja, skatīdamies uz brīnumaino „drag-and-drop†manipulāciju. „Pirmo reizi kaut ko tādu redzu. Jūs tā paņemat failu un ieliekat tukšā logā? Nē, parādiet kaut kā citādi, šitā es nevarēšu.â€
Tad puisis ieteica kopēt failu ar control+C un control+V. Š ī opercija meičai patika, tikai lūdza uzrakstīt to uz papīra un iedot līdzi, citādi aizmirsīšot.
Atstājot mūs visai kritiskā stāvoklī, kura aprakstīšanai talkā būtu jāņem medicīnas termini, meiča devās mājās apņēmības pilna salikt datoru un iekopēt failu disketē.
Nākamajā dienā viņa atkal piezvanīja un bēdīgi pavēstīja, ka salikt datoru neizdodas: „Es te tagad lieku kopā sarkanos ar dzeltenajiem. Nu, pastāstiet man pa punktiem, kā man te jādara!â€
Kolēģis iebilda, ka pa telefonu to nespēšot un ka nezinot, kas viņai ir dzeltenie un kas – sarkanie.
„Nu taču vadi, vadi tie ir!!!†– jaunuve iesaucās, izbrīnīta par puiša nekompetenci un neattapību. Tomēr kolēģis pa telefonu salikt datoru atteicās, ieteikdams atvest visu šurp.
Vēl pēc dienas jaunuve zvanīja atkal un priecīga pavēstīja, ka sameklējusi kādu vietējo speciālistu, kurš datoru salicis un tas – mums pilnīgi negaidīti – arī darbojas.
„Es tagad zinu visu par savu datoru!â€, viņa lepni teica. „Tam ir trīs galvenās sastāvdaļas: disks, atmiņa un procesors.†Un datorspeciālists, atšķirībā no rīdziniekiem, esot izrādījies īsts džentlmenis: ne tikai salicis datoru, bet vēl arī pajautājis, vai viņa ir dabiski blonda vai tikai krāsojas…
Vēlāk gan pateicām, ka pagaidām šī “nākotnes tehnoloģija” vēl neeksistē un karte ir jāiebāž triviālā kartes paredzētajā slotā.
Studiju laikā sanāca izjokot programmēšanas pasniedzēju, kamēr šis locījās ap viena kursabiedra datoru, mēģinot tikt skaidrībā, kapēc nestrādā sastādītā programma…
Nosūtīju uz to datoru paziņojumu “Error !” (“net send 192.168.1.3 Error !”) (vipār IP maucu uz labu laimi un trāpijās tieši uz datora pie kura bija piegājis pasniedzējs).
Sapratu, ka ziņa nonākusi pie pasniedzēja, kad šis iesaucās “О, ошибка !” un sīkāk nepētot paziņojuma avotu ņēmās atkal meklēt skriptā kļūdas 😀 …nu, es no sajūsmas gandrīz piepūtu savu klavieri ar deguna saturu 🙂
Dators ar „enģeļa†raksturiņu.
Stāsts ir reāli no manas dzīves. Daudziem maniem draugiem jau zināms, cik ļoti tehnika mani „mīlâ€.
Parasti viss sākās , sākoties sesijai, prakšu materiālu nodošanas brīdī. Arī šī reize nebija izņēmums.
Rakstu prakses materiālus, kuru apjoms jau bija ap 30 lapaspusēm…pēkšņi, dators izdomā pārstartēties – tāpat vien…uzkarsa…
Man dusmas, jo darbu nesaglabāju..protams, viss ieslēdzās pēc brīža…sameklēju darba saglabājušas “atliekas” (tas, kas automātiski saglabājās), rakstu tālāk…un atkal mana „iemīļota†tehnika izrāda raksturu – izslēdzās…un neslēdzās nekādīgi iekšā…nedēļu!!!
Ko tik nemēģināju…ņemos ar vadiem, izvilku un ieslēdzu atpakaļ– rezultāta nav…darbs jānodod – termiņi iet uz beigām…darīju visu, lai to „atdzīvināt es pat spēru no dusmām, pilnā saprātā apzinoties, ka padomju laiku metode mūsdienās dod maz rezultāta…bet nē…
„mīļumiņšâ€ izdomāja paņemt “atvaļinājumu”…es jau necerēju, ka tas „atjēgsiesâ€, darbu sāku rakstīt no jauna…
Bet…kādu dienu atnākot no lekcijām, izdomāju tomēr pamēģināt…varbūt tomēr būs tā laimīga diena un dators tomēr izdomās ar mani „sadarboties un tas notika!!!
Sadzirdēju pazīstamu barošanas bloka „rūcēšanu signālu skaņas pie palaišanas…un gaismu monitorā…svarīgā brīdī tomēr „atgriezās pie samaņas†un sāka strādāt…pēc nedēļas ilga „atvaļinājuma 
Arī tehnikai tomēr ir savas īpatnības…nekad nezini, kurā brīdī tā izdomās „protestēt 
P.S. protams, vēlāk, par “mīļumiņu” parūpējos…aiznesot pie drauga uz t.s. apskati! 🙂
Preses relīzes