Š eidij, forši. Kā es savulaik ironizēju, būdams anglijā – viens no iemesliem, kāpēc es atgriezos – jo latvijā es varu ar minimālo algu atļauties mašīnu ar divu komats trīs litru motoru un pastāvīgo pilnpiedziņu, bet tur ne. Ja arī kāds man tādu mašīnu būtu uz mana vārda apdrošinājis, vispirms vajadzētu pāris mēnešu aldziņas nolikt… 🙂
Bet vispār jautri. No vienas puses tev ir pieeja kā cilvēkam, kurš latvijā visu darījis pa kruto [un tāpēc tik sūdīgi dzīvojis], no otras puses īrijas emigranta pieeja mašīnas remontam… 😀 No tava apraksta nevar saprast kas tur tika darīts, kādam modelim un kāpēc, bet man ir zināma nojausma par cenu atšķirībām starp krutajiem dižās pilsētas servisiem, kuros ir stundu likme, un normālajiem servisiem, nu vismaz tiem, kas atrodas ārpus dižās pilsētas, kur noteikts darbs maksā noteiktu summu, nevis ir atkarīgs no meha slinkuma vai prasmes.
Ja tu dzīvotu latvijā, tad, iespējams, tev sāktu darboties smadzenes un tu izvēlētos saviem ienākumiem atbilstošu mašīnu/transporta līdzekli. Ja es dzīvotu dižajā pilsētā, tas notiekti būtu velosipēds – attālumi mazi, pārvietošanās ar mašīnu dārga un klapatu pilna… Bet tā kā es nedzīvoju dižajā pilsētā, un attālums līdz tuvākajai pilsētai ir 50 kilometri, un autobusi ir dažas reizes dienā, tad ir mašīna – nē, 1987. gada Audi 90 quattro stāv šķūnī jau vairākus gadus, nu varbūt kādreiz sāks kustēties – tagad ir pieklājīgs 1989. gada mk2 golfs. Mašīna, kur pēdējā pusotra gada laikā esmu nomainījis, nepārspīlējot, pusi mašīnas – no sākotnējās mašīnas vēl ir palikusi virsbūve ar tās bleķiem, gandrīz visi stikli, piekare, bremzes, durvju apšuvumi, vēl daži nieki, un no šī uzskaitījuma vēl daži punkti mainīsies – pārvēršoties no 1.3 par 2.0 GTI – procesā izdodot, nu, varbūt 1kE, jo praktiski viss tiek darīts pašrocīgi – un tā nu man ir mašīna, ar kuru ir jau pierasts ka ieminot grīdā, aizmugurē braucošie paliek aizmugurē, kur viss ir vienkāršs un uzticams, un ja nu tomēr tiek izlemts kaut ko sataisīt, tad detaļas izmaksā dažus desmitus eiru, kaut kā tā.
Bet nu tā ir mana pieeja – pašrocīgi uzlabot vecu mašīnu – tu tikpat labi varētu paņemt kādu 20 gadus vecu opeli un braukt, un arī tā mašīna būtu labāka par tavu esošo mizu; tur nekādu divmasu spararatu un citu puņķainu sūdu nebūtu.
Bet tā tava latviešu tante ir kārtējais tavas vēdeklīša vicināšanas tipa pieejas piemērs. Man pagalmā stāv 1986. gada jetta, kuru man atdeva opis, un kuru vajadzētu notirgot – viņš to mašīnu varēja atļauties, priekš ikgadējā nobraukuma zem 1k km – atdeva jo 89 gadi un beidzas šoferu komisija. Par muteres vecākiem, kad abi vēl bija dzīvi, nemaz nav vērts runāt – abiem pensijas bija uz 150 ls – dzīvoja personīgajā mājā, brauca ar mašīnu, palīdzēja radiem ar pārtiku un reizēm ar naudu…
P.N. Manu kabatu mēnesī vidēji sasniedz tevis nopeltās 350 eiras [nu jā, tu tās pel kad tās ierodas nedēļā] – kā jau redzi, mašīnu varu atļauties, un izskatās ka drīzumā sanāks arī ģimeni nodibināt; nešaubos par savu spēju to pacelt. Protams, nebūs tavā stilā – nedzīvosim rīgā, nepirksim katru gadu jaunas plazmas un samsūda galaktikas/sifonus un būs daudzkur jālieto savas smadzenes un rokas, nevis jāpamētājas ar naudu uz visām pusēm – bet nu dzīve pa šeidijisko jau nav galvenais… 🙂
