Sākumlapa › Forumi › Notepad.lv › IT ziņas › Izgudrota datu atmiņa, kas var pārdzīvot cilvēci
Datu nolasīšana paredzēta optiska. Uz standarta silīcija pamatnes uzklāj 338 nm biezu silīcija nitrīda (Si3N4) kārtiņu. Pēc tam uzklāj 50 nm volframa slāni. Uz tā klāj fotorezistu (gaismjutīgs materiāls, ko lieto mikroshēmu izgatavošanā) un ar lāzera staru ieraksta datus. Pēc kodināšanas un liekā fotorezista izšķīdināšanas gatavo čipu izturībai atkal pārklāj ar Si3N4 un nokodina Si pamatni.
Iegūstam optisko datu nesēju, kurš spēj izturēt līdz 1900 Celsija grādu temperatūru, kas ir silīcija nitrīda kušanas temperatūra. Volframs iztur vēl vairāk. Simulācijas procesā ar ekstrēmām slodzēm un temperatūrām, kas atbilst miljoniem gadu normālos ekspluatācijas apstākļos, zudumā gāja tikai 7% datu. Š ādu zudumu var kompensēt ar atbilstošu algoritmu izvēli.
Tehnoloģiju izstrādāja Human Document Project vajadzībām. Dažādas Eiropas institūcijas vēlas veidot svarīgāko datu arhīvus, kas spētu pārdzīvot jebkuras katastrofas līdz laikiem, kad cilvēce pametīs Zemi vai izmirs.
Attēlā: katrs QR pikselis satur vēl savu QR kodu.

[img]
Ja no šitā uztaisīs pāris simtu TB ietilpīgu mājas cieto disku, tad zibens lai manu patreizējo porno kolekciju sasper.
Es ar esmu mega gudrais zinātnieks – paņemu nopērku kādu triecien izturīgo flešu… sakopēju līdz maksimumam, ielieku divās šitajās ‘melnajās’ kastēs kas ar tur var izdzīvot ātombumbu un noroku +/- 100m zem zemes….simt punkt mans ‘izgudrojums’ izdzīvos tikpat ilgi bet izmaksas būs daudz lētākas
Krietni zinātniska rakstura izklāsts šeit:
Gluži pretēji ir ar pārbaudītām vērtībām – ķīļraksti uz apdedzinātām māla plāksnītēm ir salasāmi pat pēc vairākiem gadu tūkstošiem, tāpat pavelkot paralēles ar sen zināmiem jumtu segumiem un modernajiem štruntiem – šīferim kalpošanas mūžs tiek garantēts 30 gadu, bet gadās, ka novelk pat 70, ar dakstiņiem un īstajiem šķindeļiem ir līdzīgi, niedres var kalpot pat 120, bet jauno tehnoloģiju “viltotās papes” pārklājumi sāk tecēt jau pēc pāris gadiem, un tad nu tiek meklēta vaina it visur – licējos, jumta konstrukcijās, āderēs, galu galā “skopajos” saimniekos etc.
Pēc miljons gadiem baigi nu kāds meklēs te kaut kādus vecus, “nonuļļojušos” atmiņas čipus vai diskus ar nevienam nevajadzīgu tuftu, ja nu vienīgi kolekcionāri un fantasti…
P.S. Bet runājot par informācijas saglabāšanu uz ilgāku laiku, lai tā būtu saprotama arī tad, kad būs pavisam citas tehnoloģijas, informācijas ierakstīšanā un nolasīšanā, tad zinātnieki jau pirms vairākiem gadiem izteica tādu domu, ka uz datu nesējiem (optiskajiem) jāsaglabā mikroskopiskas bildītes.
Nolasīt tādas varēs ar mikroskopu.
Protams, būtnes kurām nebūs optisko maņu orgāni, neko nenolasīs:/
Jāpiebilst, ka visi minētie materiāli ir arī ārkārtīgi cieti un, tātad, noturīgi pret mehānisku iedarbību.
Jā, volframs pats par sevi gan spētu izturēt vēl augstākas temperatūras, tak skābekļa atmosfērā tas jau pie dažiem simtiem grādu sāk visai strauji oksidēties – par to var pārliecināties katrs, kas mēģinātu “aizdedzināt” kvēlspuldzi bez stikla apvalka. Taču titāna nitrīda garantētie pusotra tūkstoša grādi ir vai ku daudz, salīdzinot ar esošajām tehnoloģijām… Līdz kušanas temperatūrai gan nesanāks aiziet, jo tad jau pārlieku stipri izpaudīsies difūzijas procesi, kas ir galvenais ieraksta dzēsējs.
Piekrītu, ka “mūžīgajiem” ierakstiem vajadzētu blakus nolikt tikpat mūžīgu nolasīšanas/atkodēšanas sistēmu vai arī, kā Brutto
Preses relīzes