Literārais stūrītis: Samuraja vakara pasaciņa :)

[samurajs]

Nu šito maziem bērniem priekšā gan nelasām – piečurās vēl gultu 😀

sarkangalvīte un vilks

(pasaka par uzticēšanos, bet ar morāli)

Reiz mazā būdiņā meža maliņā dzīvoja Sarkangalvīte. Viņa dzīvoja saskaņā un harmonijā ar dabas likumiem un visi meža zvēri viņu cienīja un mīlēja. Sarkangalvīte ne no kā nebaidījās, ienaidnieku viņai nebija. Vienīgi negantais Vilks pāris reižu bija viņu nobaidījis, pilnmēness naktīs aiz loga zobus šņakstinādams. Bet tam meitene bija gatava, pie sienas viņai vienmēr karājās pielādēta medību bise; pastaigās pa mežu viņai allaž bija līdz asaru gāzes baloniņš un pie jostas zem brunčiem granātu saišķis.

Kādu dienu agri rītā Sarkangalvīti pamodināja klauvējiens pie durvīm. Tas bija Bebrs, meža pastnieks.

“Labrīt, skaistulīt!” sveicināja Bebrs, sniegdams meitenei avīzi, “Skat, kādi brīnumi mūsu mežā notiek!” Sarkangalvīte atšķīra “Meža avīzes” pirmo lapu un tur lieliem burtiem “Vilks kļuvis veģetārietis!” Tālāk bija sīki un pamatīgi intervēts Vilks un viņš stāstīja kā nokļuvis līdz šādam revolucionāram lēmumam.

“Nu vairs nav ko baidīties,” nodomāja Sarkangalvīte, un, kārtējo reizi dodamās vecmāmiņas apciemojumā, gāzi un granātas atstāja mājās. Jautri trallinādama, viņa lasīja groziņā ogas un sēnes, neaizmirstot arī ārstniecības augus. Vecmāmiņu reizēm mocīja kaulu sāpes. Drīz vien grozs bija pilns un meitene devās uz vecmāmiņas māju, kura atradās pašā meža biezoknī. Pēkšņi aiz muguras kāds ieklepojās. Sarkangalvīte sarāvās- tas bija Vilks. Bet kā viņš bija izmainījies! Meitene pat iepleta acis. Vilka ķermeni sedza elegants Versačes uzvalks, rokā greznojās “Rolex” pulkstenis un nekas viņā vairs neliecināja par neseno meža negantnieku.

Vilks izstiepa roku , ko līdz šim bija turējis aiz muguras. Tajā bija sažņaugts skaistāko meža un pļavas ziedu pušķis un to viņš kautrīgi pasniedza Sarkangalvītei:

“Es gribētu ar tevi draudzēties!”

“Nu protams, katrā laikā!” Sarkangalvīte aiz prieka gandrīz apraudājās, “Bet saki, vai tu patiešām esi kļuvis veģetārietis?”

“Goda vārds! Es vairs neēdu ne zaķus, ne stirnas, ne vecmāmiņas un pat mušas ne!”

Meitene uzticējās Vilkam un aicināja līdz pie vecmāmiņas. Mājā neviena nebija, uz galda atradās zīmīte: “Aizgāju pie draudzenes, mājās būšu no rīta. Pīrāgi krāsnī, kvass ledusskapī!”

Tas Sarkangalvītei bija tieši pa prātam. Vilks no kabatas izbūra šampanieša pudeli, meitene aizdedza sveces un viņiem bija visromantiskākais vakars, kāds vien iedomājams. Kad sveces izdega, abi likās gultā un izbaudīja viskvēlākos mīlestības sapņus. Noguruši abi aizmiga…

…Nākamajā rītā Vilks ar skūpstu maigi modināja Sarkangalvīti:

“Celies, mīļā, es tev brokastis pagatavoju!” Uz paplātes atradās kafijas tase un ar vāku apsegts šķīvis. Meitene noņēma vāku un saviebās- uz šķīvja atradās tumšs, kūpošs, asiņains gaļas gabals.

“Kas tas tāds?”

“Svaigi ceptas vecmāmiņas aknas! Tu mani sapratīsi, es pats nedrīkstu, jo esmu veģetārietis… bet dēļ mīļotā cilvēka uz visu esmu gatavs! Ja tu zinātu, cik tās ir garšīgas!!!”

Morāle:

Ne vienmēr liktens bultas mūs trāpa taisni sirdī. Citreiz tās mūs tikai ieskrambā, bet tas mēdz būt ne mazāk sāpīgi…

(c) samurajs 2005

[nitro]

Feina pasaka tikai kaa tu izskaidrosi..

Quote:

{..}Kad sveces izdega, abi likās gultā un izbaudīja viskvēlākos mīlestības sapņus. Noguruši abi aizmiga… {..}

?(:

[samurajs]

Nitro: nu es tak nerakstīšu – nometa 5 kokus! nebūs mākslinieciski 😀

[Autors]

Ieraksti