J: Bērziņa kungs, vai jūs varētu pateikt, – cik ir pulkstenis ?
A: Vāa,vēe,vēe,vāa – es?
J: Jā, jūs. Pasakiet, lūdzu, cik ir pulkstenis.
A: Ja jūs man tagad paprasītu, es, ēe, es, jūs nedomājiet.
Jūs nedomājiet, ka es te tā no malas vien esmu.
Tur man tā pieredze ir, ē,e un es zinu iekšējās procedūras.
J: Mēs to tā arī nedomājam. Jautājums ir vienkāršs: Pasakiet, lūdzu, cik ir pulkstenis?
A: Vaa, vēe, labi. Es jums pateikšu tā: ja man šo jautājumu uzdod, tad tur jāskatās no abām pusēm.
J: Jautājums ir vienkāršs: sakiet lūdzu vai jums ir pulkstenis ?
A: Ēe, es jums saku, es nesaprotu. Ja es būtu bijis klāt, kā es visu to saprotu.
J: Tātad jums nav pulksteņa ?
A: Es to tā nē-nea,nā ne- neteicu. Jūs nepārprotiet lūdzu mani.
J: Labi, tad sakiet lūdzu – vai jums ir pulkstenis?
A: Es jums saku, tur jāskatās no āa, ē, bēe no abām busēm, bet šis jautājums! ,, tur tā viennozīmīgi nevar pateikt.
K,k, ko, kā, – kā to saprast? Protams tur ir morāle apakšā, tapēc tur tā viennozīmīgi nevar pateikt.
J: Jūs netaisnojieties, mums interesē tikai vienkāršs jautājums, – cik ir pulkstenis?
A: Es nemaz neattaisnojos, jūs jau nedomājiet. Man ir pieredze šajos jautājumos.
J: Mēs to tā arī nedomājam. Jautājums ir vienkāršs: Pasakiet, lūdzu, cik ir pulkstenis?
A: Man liekas tas viss ir joocīigi, – to jau neviens nēvar pateikt, ja cilvēki pasaka spēles sākumā es darīšu tā,
lai gan zinot, ka tur, pašlaik ir 2 kandidāti,
– es nezinu cik būs vakarā, to jau neviens nevar pateikt.
J: Labi, tad sakiet lūdzu – jums ir pulkstenis?
A: Es nepiedalos, tas, tas viss ir jocīgi, es nevaru pateikt.
J: Labi, paldies par interviju un lai jums veicas!
