[imgl]https://notepad.lv/bildes/atteli/20080116151321429.jpg[/imgl] Vairums no mums tic, ka dvēseles pēc nāves nonāks labākā pasaulē. Iespējams, ka tā arī ir, lai gan viedokļu par šo jautājumu netrūkst. Kas notiek ar palikušo ķermeni – tur jautājumu mazāk. Trūdēšanas process itkā daudz jautājumu neizraisa. Bet patiesībā nav nemaz tik vienkārši. Latvijas likumdošanā cilvēka ķermeņa satrūdēšanai kapsētās atvēlēti 25 gadi, citur arī mazāk – 15.
Š is skaitlis pamatojas uz faktu, ka vidējā klimata zonā 2 metru dziļumā trūdēšanas process līdz skeleta stadijai aizņem 10-12 gadus.Parasti pēc šī laika patiesi maz kas paliek pāri, jo arī skeleta kauli intensīvi sairst augsnes skābju ietekmē.
Tomēr pietiek aprunāties ar arheologiem, kriminālistiem, pat vienkāršiem kapračiem, lai saprastu, ka dažādu anomāliju netrūkst.
Procesi, kas notiek ar apglabāta cilvēka ķermeni, ir tik neprognozējami, ka to pētīšanai radusies pat zinātnes nozare – tafonomija. Galvenie ķermeņa sadalīšanās faktori ir: temperatūra, skābekļa piekļuve, balzamēšanās, nāves iemesls, apglabāšanas veids, ievainojumu/traumu raksturs, mitrums, apģērba un virsmas, uz kuras atrodas mirušais, īpašības.
Zinātne vēl joprojām nespēj izskaidrot daudzas parādības, kas notiek ar mirušajiem pēc nāves. Tur labprāt palīdzīgu roku sniedz dažādu novirzienu teologi…
Š is neparastais poligons saucas “Body Farm” un atrodas Tenesijas štatā (USA), netālu no Noksvillas pilsētiņas, un pieder vietējās universitātes medicīnas centram. To pētnieciskiem mērķiem iedibināja antropoloģijas doktors Viljams Bass. Platībā, kas nedaudz pārsniedz hektāru, atrodas simtiem mirušu ķermeņu. Interesanti, ka 300 no tiem pētniecībai tika novēlēti vēl dzīves laikā. Pārējie – anonīmie un nepieprasītie līķi. Daļa ķermeņu dažādās pozās atrodas virszemē, citi – ierakti dažādā dziļumā. Vairāki ievietoti vecās mašīnās, daži – zārkos. No nejaušiem viesiem teritorija norobežota ar dzeloņstiepli. Bet apmeklētāji šeit ierodas regulāri. Lielākā daļa ir FIB stažieri, kuriem uzskatāmi demonstrē cilvēka ķermeņa sairšanu dažādos vides apstākļos.
“Mirušo fermas” pieredzei pievērš uzmanību daudzu valstu speciālisti. Nopietnu zinātnisku pētījumu tafonomijā joprojām nepietiek. Raksturīgs gadījums notika Izraēlā 2002.gadā, kur bojāgājuša kareivja Daniela Hellera vecāki apsūdzēja tiesu medicīnas institūtu, kurā mirušajam bez atļaujas esot izņemta daļa orgānu. Ķermeni ekshumēja 2 gadus pēc nāves. Tiesā kā oponenti uzstājās divi zinātnes spīdekļi: Tiesu medicīnas institūta “Abu Kabir” direktors Jehuda Gīss un dāņu profesors-patologanatoms Jirgens Tompsons. Abi sniedza pilnīgi pretējus atzinumus jautājumā par to, vai divu gadu laikā zemē varēja saglabāties plaušu, aknu, nieru, smadzeņu, sirds un mēles atliekas…
Ziemeļeiropā jau sen zināmi daudzi gadījumi, kad atrod “purva cilvēkus” (bog people). Runa iet par lieliski saglabājušamies cilvēku ķermeņiem, kuriem ir vairāki simti, bet dažreiz – pat desmitiem tūkstošu gadu. Skābajā vidē, kas valda sfagnu kūdras purvos, zemajā temperatūrā, un skābekļa trūkumā “purva cilvēkiem” lieliski saglabājušies mīkstie audi (ieskaitot ādu un iekšējos orgānus) un apģērbs. Dažos gadījumos par izdevies iegūt analīzēm kuņģa saturu. Bet skeleta “purva cilvēkiem” nav, skābā vide lielā ātrumā saēd kaulaudus.
Interesanti, ka senie eiropieši, konkrēti ķelti, ar nodomu glabāja mirušos purvā, tā panākot dabīgu balzamēšanos.
Ievērojamākais no “purva cilvēkiem” ir Lindovs, kuru 1984. gadā atrada kūdras purvā Mančesteras tuvumā, un kurš tagad atrodas Britu muzejā. Lindovs kļuva slavens ne tik daudz ar to, ka ir labi saglabājies, bet ar veidu, kādā ticis nogalināts 2.gs. pirms mūsu ēras. Slepkavības ainu izdevās restaurēt pietiekami ticami. Vispirms nelaimīgajam trīs reizes iegāzts pa galvu, pēc tam ar nazi pārgrieza rīkli un izlaida asinis. Tad rituāla veidā nožņaudza, pārlaužot kakla skriemeļus un iemeta purvā. Kuņģī atrastais lielais ziedputekšņu daudzums liek domāt, ka Lindovam vēl arī iedota inde. Arī Krievijas kūdras purvos netrūkst cita veida atradumu. Ļeningradas un Novgorodas apgabalos vēl līdz šim atrod daudz neapglabātu karavīru, kuri iebalzamēti dabīgā veidā. Pat uz daudz pieredzējušiem arheologiem šis skats atstāj neizdzēšamu iespaidu.
Labi saglabājas ķermeņi, kas ievietoti masīvos ozola zārkos ar blīvi noslēdzamu vāku. Tādi XVI-XVII gs. apbedījumi atrasti Maskavas centrā. Ķīmiskās vielas, ko izdala ozols un skābekļa trūkums ļauj mīkstajiem audiem saglabāties 3-4 gadsimtus.
Pētot pēdējo 30 gados apbedījumus – ekshumētas mirušo atliekas, Ķīles profesors Rainers Horns nonāca pie secinājuma, ka pēdējā laikā apbedītie nebūt nesteidzas satrūdēt. Iemesls tam – ar pārtiku uzņemti milzīgi konservantu daudzumi un kosmētikas lietošana. Respektīvi – cilvēki balzamējas jau dzīves laikā!
Jogu piekoptie pārejas rituāli arī izraisa fiziskā ķermeņa anomālijas pēc nāves. 1952. gadā Losandželosas morga direktors Harijs Rovs 20 dienas pētīja joga Paramahansa Joganandas ķermeni, kurš ne sadalījās, ne smakoja, ne žuva. Novēroto dr.Rovs rūpīgi pierakstīja un notariāli apstiprināja.
Daudzām reliģijām anomāla konservācija skaitās kā svētums. 1927. gadā nomira budistu lama Itiglovs. Nāvei viņš gatavojās, paredzēja tās laiku, un lūdza savus mācekļus pārbaudīt savu ķermeni pēc 30 gadiem.
Lama nomira lotosa pozā, meditācijas laikā. Š ajā pozā viņu arī apglabāja īpašā sarkofāgā. 1955. grupa Burjatijas lamu slepus atraka kapu, un Itiglovs joprojām atradās tajā pat pozā bez trūdēšanas pēdām. Otrreizēja ekshumācija notika 1973.gadā – joprojām budistu mūks izskatījās kā dzīvs. 2002. gadā viņa ķermeni izcēla no zemes un tagad viņš glabājas vienā no lamaistu klosteriem Ulan-Udē. 2004. gadā Itiglova ķermeni pētīja Krievijas ZA pataloganatomijas centra speciālisti. Neatklāja nekādas radikālas izmaiņas, iekšējie orgāni atradās savās vietās, balzamēšanās pēdu nebija.
Katram laikam būs gadījies dzirdēt vai lasīt par cilvēkiem, kuri apraksti dzīvi vai kļūdas dēļ. Dzirdēts par skrāpējumiem uz zārka vāku iekšpuses utml. Speciālisti varētu pastāstīt ne mazums aizdomīgu un interesantu faktu. No zinātniskās puses var pamatot tikai trūdēšanas gāzu un sasaluma-atkušanas procesu iedarbību. Kas zina?…
.
