Sākumlapa › Forumi › Citas tēmas › Cilvēks un Sabiedrība › Nu, vai pamazām apglabājam Latviju…?
100 tonnas kartupeļu no hektāra? Moš tie semināru pajoli bij hektoru sadzērušies? 😀
Vot nezāles ir tā lieta kas visvairāk traucē, bet ne jau ar ķīmiju pret to cīnīsies. Ķīmija ir pret visādam vabolēm un baltajiem kāpuriem, bet kādreiz man bij dažas idejas kā ar nezālēm karot. Ilgtermiņā gan 🙁
Kapēc kartupeļu kombains neiet pa vagām pats līdzi? Kaukas tur nau riktīgi tad.
Noklausies obligāti
[youtube]
Par nezālēm runājot: tieši ķīmija arī ir vienīgais veids, kā tās apkarot. Ir nezāles, kuru sēklas dīgst 50 gadu garumā, tātad, ja lauks ir bijis aizaudzēts ar nezālēm, tik ātri no tām vaļā netiksi. Ir pietiekoši daudz indes, kas strādā pret noteiktām nezālēm (vairumu), bet kultūraugu nopietni neietekmē. Š is gan atsauc atmiņā gadījumu, ko stāstīja tajā pašā seminārā, ka pa lēto no lietuvas cilvēks iegādājies ķīmiju, protams, ne no licenzēta piegādātāja, ražota kautkur dziļi āfrikā. Nopūtis visus laukus, pēctam skatās: strādā labi, nezāļu nav, diemžēl kartupeļu arī vairs nav.
Principā lielākā daļa augu problēmu var atrisināt ar ķimikālijām. Slikta augsne (piemēram māls) un slikti laikapstākļi jau ir tas, ko tu nevari ietekmēt. Labi, augsni bagātināsi ar mēslojumu, laukus aplaistīsi (kas īstenībā ir ļoti dārgs, laikietilpīgs process, kas ir neiespējams, ja blakus laukam nav liela ūdenstilpne), bet vienalga slikta augsne paliks slikta augsne un slikti laikapstākļi paliks slikti laikapstākļi. Visas plantācijas aplaistīt ir neiespējami, pat ja ir tuvumā kāda ūdenstilpne…
Par 100 tonnām no hektāra: ir valstis, kuru apstākļos tas pat ir iespējams, bet tā noteikti nebūs latvija. Prasmīgs audzētājs normālā gadā 60 tonnas no hektāra spēs izdzīt, nu labi, varbūt 70, bet tas notiek diezgan reti.
Ķīmija no šaubīga pārdevēja – tas ir pierādijums tautībai 😀
Bet nu kā teu gadās visādi dzelzs gabali jau gadiem apstrādātā laukā, pie tam pie novākšanas – nesaprotu.
Par ražu runājot: pie nosacījuma, ka ir ideāli auglīga augsne, silts un mitrs (ne pārāk sauss laiks), augu barības vielas pietiekami (bet ne pārdozēti), zemes PH līmenis pareizs un vēl šādi tādi nosacījumi ja ir izpildīti, tad iespējams arī vienā reizē tās 100 tonnas no hektāra dabūt, ja paveicas. Bet to visu apvienot ir diezgan nereāli.
Ja drīkst zināt, kur var iegādāties krīptēva latvijā audzētos kartupeļus ?
P.S .. alus takš .. vot .. sievietes, alus un atomelektrostacijas, lūk Latvijas nākotne 🙂
Pats esmu bijis piepalīdzēt kabeļus pavilkt pa Žemaitijos pienas jauno siera cehu.
Bankas labprātāk aizdod dažus lielus kredītus, nevis daudzus sīkus. Tāpēc sīkajiem dod nelabprāt un uz lieliem procentiem
Mūsu tā saucamās zemnieku organizācijas pa lielai daļai ir lielzemnieku klubi ar politisku mērķi, vairums ES naudas tāpēc iegūst tieši viņi.
Arī dažos hektāros var izaudzēt pietiekami, lai dzīvotu vismaz viduvēji. Tikai ir jāstrādā, un jādomā arī. Pašam radinieki tā dzīvo.
Nevienai centralizētai varai zemnieki nepatīk, jo kamēr cilvēkam ir sava zeme, pamatvajadzībās tas ir neatkarīgs. Tāpēc varas, kuras skatās uz cilvēku kā peļņas avotu, cenšas “optimizēt” laukus, cilvēkus ar ekonomiskiem līdzekļiem sadzenot pilsētās, bet laukus pārņemot lielsaimniecībās, lai varētu koncentrēt peļņu. Tā notika industrializācijas sākumā Anglijā, tā notiek tagad ASV (jā, arī tur sīkzemniekus vēl šodien nīcina ārā) un Latvijā, un Indijā. Valstīs, kuras ir slēgtas starptautisku agrofirmu darbībai ar zemi, sīkzemnieki dzīvo, pārtika ir padārga, taču kvalitatīva (piem., Japāna, daudzas DA Ä€zijas valsis). Lielsaimniecību ražojumi noved pie lētas, taču nekvalitatīvas pārtikas (R-Eiropa, un sevišķi ASV). Ja cilvēkam ar ekonomiskiem līdzekļiem (nodokļu politiku un dažādiem ierobežojumiem) neļauj iztikt no savas zemes, viņam to nākas lēti pārdot. Saprotams, pircējs tad ir ieguvējs, bet bijušais zemnieks papildina lētā darbaspēka rindas.
Ja
Preses relīzes