Š omēnes bija izdevība paviesoties ES mājā un piedalīties publiskā ekspertu diskusijā par elektronisko sakaru pakalpojumu kvalitāti. Pavisam nesen jau rakstīju par to, ka Latvija ir pacēlusi latiņu, un vēlas
Diskusijas sākumā noskatījāmies zemāk redzamo video klipu. Nenoliegšu, ka tajā ir mazliet pārspīlēts blondiskums, bet doma ir saprotama.
[youtube]https://www.youtube.com/watch?v=hGuRyCAuBrU&feature=share&list=UUgJh0IDXm0XTUWfdEC6MH9g[/youtube]
Pakalpojuma sniedzējs bieži vien jūtas pārāks, jo apzinās, ka, ja jau esam pie viņa griezušies, tātad mums to vajag, un, vairumā gadījumu, ja kaut kas nav tā kā vajag, mēs ar nolaistām ausīm atmetam ar roku, jo uzskatam, ka nekas jau nemainīsies. Iespēju robežas varbūt nākošajā reizē meklēsim citu pakalpojuma sniedzēju, bet vai tas ir risinājums?
Par laimi ir arī iedzīvotāju grupa kura neklusē, un cenšas rast risinājumu vēršoties ar sūdzību pie pakalpojuma sniedzēja, Patērētāju tiesību aizsardzības centrā (PTAC) vai Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā (SPRK). Spraigajā diskusijā piedalījās šo organizāciju pārstāvji, kuri kopā ar pārstāvjiem no Lattelecom, Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas (LIKTA) un Latvijas Elektronisko komunikāciju asociāciju (LEKA) pārrunāja esošo situāciju, analizēja iedzīvotāju sūdzību skaitu un to, kā dēļ un par ko sūdzas iedzīvotāji. Kā jau sapratāt, tad pārsvarā tika runāts par sūdzībām, kuras ir saņemtas par elektronisko sakaru pakalpojumiem, kā arī par to, kas ietekmē interneta, TV, un balss sakaru pakalpojumu izvēli, kā arī cik liela nozīme ir servisam.
Kā rāda statistika, tad sūdzību skaits samazinās, jo cilvēki kļūst izglītotāki,un ir palielinājusies uzņēmēju aktivitāte konkrētās nozares uzlabošanā. Tiek analizētas sūdzības, un, sadarbojoties PTAC fināla fāzē ir vadlīniju izstrāde elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem, kuri patiešām cenšas rast risinājumus, lai šādas sūdzības vairs neatkārtotos. Par Lattelecom pētījumu, vadlīnijām un par tēmām, kuras tika apspriestas diskusijā varat iepazīties
Tomēr, ja pakalpojuma kvalitāti, cenu, garantēto interneta ātrumu vai līgumu noteikumus varam ielikt kaut kādos rāmjos, tad kā ir ar pašu servisu? Neviens taču nevar ar likumu noteikt, cik platam ir jābūt pakalpojuma sniedzēja smaidam sarunas laikā, cik izsmeļoši jāatbild uz uzdotajiem jautājumiem vai cik lielu apkopēju brigādi jāatsūta pēc darba pie klienta mājās vai ofisā. Tā kā pašai dzīvē ir sanācis pāris reizes mainīt dzīves vietu, tad diez gan bieži arī ir bijusi saskare ar dažādiem interneta pakalpojumu sniedzējiem. Piemēram Rīgā jau gandrīz 15 gadus ir viens provaideris, kurš vēl gadus divus atpakaļ tā arī nebija atļāvies esošajiem darbiniekiem likt iemācīties latviešu valodu, vai varbūt pat pieņemt dabā kādu latvieti (par šo problēmu esmu dzirdējusi no vismaz 10 cilvēkiem paziņu vidū). Par to, kā vadi tika vilkti manā mājā, varētu pat grāmatu uzrakstīt. Rezultātā, man nācās glābt savas sienas no bezjēgā urbtiem caurumiem (bija taču iespēja izmantot jau iepriekš izurbtos), manis sagatavotā miskaste vadu atgriezumiem netika izmantota, jo vieglāk taču visu nomest uz grīdas. Bet par to, ka viņi vēl bija jāmāca, kā iekustināt internetu manā kastē, kurā izmitināts Linux vispār runāt negribas, jo esošie “meistari†Linux uztvēra kā ko pretdabisku. Kāds teiks ka esmu piekasīgs bābietis, bet paskatīsimies uz situāciju no cita skatu punkta. Es par pakalpojumu maksāju paprāvu summu (tie ir daži simti gadā), un par to tā kā vēlētos mazliet cilvēcīgāku attieksmi. Reiz braucu taksī, un vadītājs demonstratīvi pīpēja un uz manu lūgumu nodzēst cigareti noburkšķēja ka arī viņš ir cilvēks, un varat minēt vai es pēc tam samaksāju par braucienu…
Protams ir arī ļoti daudz pozitīvas pieredzes, bet viena darvas karote sabojā visu medus podu, un labo jau ātri aizmirst, bet sliktais ilgi paliek atmiņā. Varbūt padalieties ar savu pieredzi, un kā jūs vērtējat elektronisko pakalpojumu kvalitāti un to servisu Latvijā, un varbūt kādam ir kāda pieredze vai ieteikumi par to kā tas notiek aiz Latvijas robežām.
.
