[imgl]https://bildites.lv/images/781snk4p8a0q2m4n0j4.jpg[/imgl]
Raksts nebūs adresēts Linux guru, kuri pie datora pavadīto laiku aizvada konsolē, kompilē aizvērtām acīm un Linux/BSD saimē jūtas kā zivs ūdenī. Tas veltīts pārsvarā agrākiem un esošiem Windows operētājsistēmu lietotājiem (un ne viņiem vien), varbūt pat ne visai
Tādējādi, cilvēkam, kurš gatavojas instalēt Linux pirmo reizi mūžā, minētais process, cerams, kļūs skaidrāks, saprotamāks un, iespējams, neliks vilties un neatbaidīs zinātkāru datorlietotāju no Linux pasaules iepazīšanas. Nebūs noslēpums, ka cietņa aplama sagatavošana var padarīt distribūciju stipri
Interneta plašumos atrodami tūkstošiem līdzīgu pamācību, tāpēc šo rindu autors nebūt nepretendē uz kādu īpašu oriģinalitāti, tas būs tikai kārtējais mēģinājums viest skaidrību dažos neskaidros jautājumos, turklāt latviešu valodā – nevienam taču nekaitēs, vai ne? Tāpat autors saprot, ka vietām dēvēt Linux par operētājsistēmu ir nekorekti, tomēr… atcerēsimies par
Lai kā autoram gribētos izvairīties no tehnisku datorterminu lietošanas, jo raksta adresāts ir
– UNIX tipa operētājsistēmas kodols, ko 1991. gadā izstrādājis soms Linuss Torvaldss un ko pilnveido izstrādātāji visā pasaulē vēl šobaltdien.
(angl. – distro) – konkrētais Linux kodols, papildināts ar virkni moduļu, aplikāciju un arī grafisko saskarsni (
), tādējādi veidojot
unikālu operētājsistēmu. Š obrīd aktīvajā izstrādē un apritē ir desmitiem dažādu distributīvu, gan mazu, gan lielu, gan jaunu, gan virkne vecās gvardes
. Populārākais šābrīža distributīvs ir Ubuntu ar tā atvasinājumiem. Gandrīz visi distributīvi ir bezmaksas (ar dažiem izņēmumiem, piem., Elive), tie ir brīvi izplatāmi un modificējami pēc lietotāja sirds patikas.
(angļ. – hard drive, kriev. – жеÑткий диÑк) – fiziska ierīce, datora pastāvīgs datu nesējs (arī tad, kad dators ir izslēgts), kurā, faktiski, arī tiek instalēta,
konkrēta operētājsistēma (distributīvs). Klasiskā cietņa galvenā sastāvdaļa – magnētiskie diski (plātnes), kuros tiek ierakstīti dati (tālāk rakstā tiks aprakstīts tieši šāda veida cietņu sagatavošanas process pirms distributīva instalēšanas).
(diska daļa) – loģisks nogabals cietnī (konkrētajā magnētiskajā plātnē), izolēts no citiem nogabaliem. Partīcijas tātad ir nošķirtas un, vienkāršoti runājot, neietekmē cita citu – zaudējot datus kādā no tām, citas partīcijas dati paliek neskarti.
– nogabals cietnī, kurā dati tiek ierakstīti, kad pietrūkst vieta datora fiziskajā operatīvajā atmiņā (RAM – Random Access Memory). Windows analogs –
, kriev. –
.
– saknes katalogs, saukts arī
kurā faktiski glabājās operētājsistēma, Windows attālināts analogs – C: disks.
– saknēšanās katalogs. Satur objektus, kas
, startē operētājsistēmu, nereti tiek izdalīts atsevišķā partīcijā. Redzamas skaidras paralēles ar Windows bootloader.
– populāra Linux-bāzēta aplikācija darbam ar partīcijām. Autors gan vairāk iecienījis “Parted Magic”, galvenokārt HFS+ failu sistēmas atbalsta dēļ, kas nepieciešamības gadījumā ļauj piekļūt
Mac OS X datiem.
(angļ. – file system) – reglaments, kas nosaka veidu kā tiek organizēti, glabāti un nosaukti dati datu nesējos. Pastāv ļoti daudz dažādu failu sistēmu – NTFS, HFS+, ZFS, Ext3, Ext4, ReiserFS un daudzas citas.
(angļ. – journaled, kriev. – журналируемаÑ) – failu sistēma, kurā tiek veikta izmaiņu
(žurnāls), kas tādā veidā palīdz saglabāt pašas failu sistēmas vienotību, rodoties kādām kļūmēm sistēmas darbībā.
Windows plaši izmantotā NTFS arīdzan ir žurnālējama failu sistēma. Linux pasaulē viena no populārākajām šābrīža ŽFS ir Ext4, kas Ubuntu aktuālajās distribūcijās ir noklusējuma failu sistēma.
– programnodrošinājums, kas izmanto nevis grafisko (
-tipa 🙂 ), bet gan teksta saskarsni ar operētājsistēmu. Unix tipa operētājsistēmās (arī Linux distributīvi ir Unix-veidīgi) teksta saskarsnes atbalsts jau ir iestrādāts sistēmas kodolā.
Konsole nenoliedzami ir Unix operētājsistēmu balsts un stiprā klints, kas ļauj paveikt visai
Kā jau apakšvirsrakstā tika sacīts, Linux nav Windows. Jā, Linux saimes sistēmas – tās ir operētājsistēmas absolūti pilnvērtīgam darbam ar datoru – gan mūzikas atskaņošanai, filmu skatīšanai, ofisa dokumentu, prezentāciju gatavošanai, tāpat arī nopietnākiem darbiem ar videomateriāliem, profesionālai fotoattēlu apstrādei un daudziem citiem mērķiem. Iespējams, no pusaudžu redzes viedokļa, šķietamais Linux mīnuss ir zināms populāro datorspēļu trūkums – tomēr arī spēļu jomā nav tā, ka to nebūtu nemaz. Pastāv arī iespēja mēģināt darbināt Windows paredzētās datorspēles, izmantojot dažādus emulatorus (Wine). Pieaugot Linux izplatībai, nenovēršami pieaugs arī spēļu ražotāju interese par Linux pasauli, tas ir tikai laika jautājums.
Visbeidzot jāatgādina, ka, lai gan Linux sniedz tādu pašu funkcionalitāti kā Windows – Linux nav Windows. Lietotājam vajadzētu sevi nedaudz sagatavot tam, ka ne viss izskatīsies tā, kā pierastajā Windows vidē, ne visas
Cietnis ar tanī izveidotām partīcijām veido ārkārtīgi sarežģītu mehāniski-elektronisku apakšsistēmu ar zināmiem raksturlielumiem un īpatnībām. Cietņa „veiktspējas teorijas†interesentiem ieteicams izlasīt
1) Partīcijas, kuras atrodas tuvāk cietņa plātņu ārmalai, attiecīgi arī partīciju tabulas augšgalā (“GParted”/”Parted Magic” grafiskajā
2) Mazākas partīcijas ir
3) Gluži kā Windows gadījumā ar
Swap izveides principi Linux-ā ir vienkārši un nemainīgi – jo mazāks RAM apjoms, jo lielāks nepieciešams swap; jo smagnējāka pati distribūcija (izmantojot Gnome vai KDE grafiskās vides) – jo lielāks būs nepieciešams swap nogabals.
Viens no populārākiem ir viedoklis, ka swap partīcija veidojama divreiz lielāka par preinstalētās RAM apjomu un 32-bitu sistēmās kopējam RAM un swap apjomam nevajadzētu pārsniegt 4 Gb. Autoraprāt, vairumā gadījumu divu gigabaitu swap ir
Ja datorā ir vairāk nekā viens cietnis, ieteicams proporcionāli sadalīt swap partīciju starp visiem esošiem cietņiem, izveidojot attiecīgi nedaudz mazākas, nekā parasti, swap partīcijas katram cietnim atsevišķi. Linux atpazīs un kombinēs tās visas, tādējādi kopumā swap atsauce būs krietni ātrāka, kad radīsies nepieciešamība pēc tām. Minētais nedaudz atgādina RAID 0 masīva darbības principus – swap tiks porciju veidā
4) ja par pamatu pieņemam partīciju novietojumu cietņa magnētiskajā plātnē, kā nākamo jāaplūko /boot partīcijas izveidi.
256 megabaitu (Mb) ir vairāk nekā gana šādai partīcijai un arī tad vēl paliek pāri vieta kādiem nejaušiem saknēšanās ierakstiem un citiem neparedzētiem papildinājumiem.
Saknēšanās partīcijas kontekstā jāteic, ka žurnālējamas failu sistēmas, piemēram, Ext3 vai Ext4, nodrošina krietni labāku datu vienotību, ja rakstīšanas/nolasīšanas procedūras laikā pazūd elektriskā strāva vai atgadās kāda cita ķibele. Tanī pat laikā žurnālējāmas sistēmas pieprasa vairāk vietas cietnī pašas sistēmas struktūrālajam izvietojumam. /boot partīcija ir labs piemērs tam, ka tās izveidei VAR IZMANTOT NEŽURNÄ€LĒJAMU failu sistēmu – papildu datu ieraksti /boot partīcijā tiek veikti ārkārtīgi reti, tāpēc /boot izveidei var droši izvēlēties Ext2, kas nav žurnālējama.
Visbeidzot, jāatzīmē, ka modernajos augstas veiktspējas datorsistēmas /boot partīcijas izveides nepieciešamība ir pat vairāk nekā apšaubāma, jo lietotājs vienkārši nemanīs jelkādas izmaņas operētājsistēmas ielādes ātrumā. Protams, veci, relikti datori, kuros vēlēsimies iedvest jaunu elpu, ir
5) Kā nākamo tad arī būtu laiks veidot / partīciju (jeb root), kurā faktiski arī tiks izvietota pati Linux operētājsistēma.
6) Lietotāja datiem (fotogrāfijām, mūzikai, video, dokumentiem) IR JÄ€BŠªT izolētiem no pamatinstalācijas datnēm, lai operētājsistēmas
Datu partīcijas lomu Linux-ā pilda /home partīcija. Tās izmērs ir vien paša lietotāja ziņā. Vai tie būs daži desmiti vai n-tie simti gigabaitu – visu noteiks lietotāja filmu kolekcijas apjoms.
Jāatceras gan, ka gadījumā, ja kaut kad nākotnē konkrētais distributīvs tiks atjaunināts, piemēram, uz jaunāko versiju vai tiks instalēta pilnīgi
Jāpieņem, ka iedzimtas ziņkārības, nesaprašanas, nelielas Linux pieredzes vai citu iemeslu dēļ vairums jaunu Linux lietotāju
Autors aplūkos divas populārākās cietņa dalīšanas metodes, ievērojot partīciju izveides secīgumu un par pamatu ņemot aktuālo datora veiktspēju.
1. swap
formatējums swap – sk. iepriekš sniegtās rekomendācijas
2. /boot
formatējums Ext2 (bet var arī Ext4) – 128-256 Mb
3. /
formatējums Ext4 – 10-20 (30) Gb
4. /home
formatējums Ext4 – cik sirds vēlas
1. swap
formatējums swap – sk. iepriekš sniegtās rekomendācijas
2. /
formatējums Ext4 – 10-20 (30) Gb
3. /home
formatējums Ext4 – cik sirds vēlas
Kā redzams, vienīgā abu variantu atšķirība ir /boot partīcijas neizveidošanā samērā jaudīgam datoram, iepriekš tekstā norādītā iemesla dēļ.
Pastāv, protams, neskaitāma virkne citu viedokļu un metožu – ar /tmp, /usr, arī /usr/local un /opt partīciju izveidošanu, /var partīcijas veidošanu serveros utt. Taču, ja vien lietotājs nav Linux sistēmu administrators vai pašrocīgi neizstrādā distribūcijas, šādām aktivitātēm diez vai ir kāda racionāla jēga (atcerēsimies, kam adresēts šis nelielais ieskats). Lai gan – eksperimentēt nav liegts nedz skolēnam, nedz
Rezumējot – mājsaimniecības vajadzībām vidusmēra veiktspējas datoram minimāli nepieciešamais, taču
.
