[imgl]https://notepad.lv/bildes/atteli/20071030145640704.jpg[/imgl]
Protokolu uzdevums un darbība:
Protokols (protocol) ir noteikumu un procedūru kopa, kas regulē kādas komunikācijas realizācijas kārtību.
Piemēram, kaut kādas valsts diplomāti stingri seko protokolam, kontaktējoties ar citu valstu diplomātiem. Datoru vidē
sakaru noteikumi kalpo tiem pašiem mērķiem. Protokoli ir noteikumi un tehniskās procedūras, kas ļauj vairākiem
datoriem, apvienojoties tīklā, kontaktēties vienam ar otru.
Jāatcerieties trīs pamatmomenti, kas attiecās uz protokoliem.
1. Kaut gan vairums protokolu piedalās sakaru realizācijā, katram protokolam ir savi mērķi, katrs protokols pilda
savus uzdevumus, tam ir priekšrocības un ierobežojumi.
2. Protokoli darbojas dažādos OSI modeļa slāņos. Protokola funkcijas nosaka slānis, kurā tas strādā. Ja, piemēram,
kaut kāds protokols strādā fizikālajā slānī, tas nozīmē, ka tas nodrošina datu bloku pārsūtīšanu caur tīkla
adaptera plati uz tīkla kabeli.
3. Vairāki protokoli, kuri atbilst dažādiem OSI etalonmodeļa slāņiem, var strādāt kopīgi. Š ajā gadījumā tie veido
tā saucamo protokolu steku, vai komplektu.
Datu pārraidei caur tīklu, no tehniskā viedokļa, ir jābūt sadalītai secīgo soļu virknē, katram no kuriem atbilst savi
noteikumi un procedūras, vai protokols. Tādējādi, saglabājas stingra secība konkrētu darbību izpildē.
Turklāt, šīm darbībām (soļiem) ir jābūt izpildītiem vienā un tā pašā secībā katrā tīkla datorā. Datorā-nosūtītājā šīs
darbības tiek izpildītas virzienā no augšas uz apakšu, bet datorā-saņēmējā – no apakšas uz augšu.
Dators-nosūtītājs, atbilstoši protokolam, izpilda sekojošas darbības:
• sadala datus nelielos blokos, ar kuriem var strādāt protokols;
• pievieno datu blokiem adreses informāciju, lai dators-saņēmējs varētu noteikt, ka šie dati ir domāti tieši viņam;
• sagatavo datus pārraidei caur tīkla adaptera plati un tālāk – pa tīkla kabeli.
Dators-saņēmējs, atbilstoši protokolam, izpilda tās pašas darbības, tikai pretējā secībā:
• pieņem datu blokus no tīkla kabeļa;
• caur tīkla adaptera plati pārsūta datu blokus datoram;
• izdzēš no datu bloka visu vadības informāciju, kuru pievienoja dators-nosūtītājs;
• kopē datus no datu blokiem buferī, lai apvienotu tos izejas datu blokā;
• nodod lietojumam savāktu datu bloku tādā formātā, kuru lietojums izmanto.
Gan datoram-nosūtītājam, gan datoram-saņēmējam ir nepieciešams izpildīt katru darbību vienādā veidā, lai pa tīklu
pienākušie dati sakristu ar izejas datiem.
Ja, piemēram, divi protokoli dažādi sadalīs datus datu blokos un pievienos nesakrītošu informāciju (par datu bloku
secību, sinhronizāciju un kļūdu pārbaudei), tad dators, kurš izmanto vienu no šiem protokoliem, nevarēs veiksmīgi
uzturēt sakarus ar datoru, kurā darbojas cits protokols.
Līdz 80. gadu vidum lielākā daļa lokālo tīklu bija izolēti. Tie apkalpoja vienu nodaļu vai vienu kompāniju un reti
apvienojās lielās sistēmās. Taču, kad lokālie tīkli sasniedza augsto attīstības līmeni un to pārraidāmās informācijas
apjoms pieauga, LAN kļuva par lielo tīklu komponentiem.
Dati, kuri tiek sūtīti no viena lokālā tīkla uz otru pa vienu no iespējamiem maršrutiem, tiek saukti par
maršrutējamiem. Protokoli, kuri uztur datu pārraidi starp tīkliem pa vairākiem maršrutiem, tiek saukti par
maršrutējamiem (routable) protokoliem. Tā kā maršrutējamie protokoli var tikt izmantoti vairāku lokālo tīklu
apvienošanai globālajā tīklā, to loma nemitīgi pieaug.
Vairāki protokoli, kuri darbojas tīklā vienlaicīgi, nodrošina sekojošas operācijas ar datiem:
• sagatavošanu;
• pārraidi;
• pieņemšanu;
• sekojošās darbības.
Dažādu protokolu darbībai ir jābūt nokoordinētai tā, lai izslēgtu konfliktus vai nepabeigtās operācijas. To var panākt,
sadalot protokolu stekus slāņos atbilstoši OSI modelim.
Protokolu steks (protocol stack) ir kaut kāda protokolu kombinācija. Katrs steka slānis nosaka dažādus protokolus
sakaru funkciju vai apakšsistēmu vadībai. Katram slānim ir savs noteikumu kopums.
Lietojuma slānis iniciē vai pieņem pieprasījumu.
Pasniegšanas slānis pievieno datu blokam formatējošo, attēlojošo un šifrējošo informāciju.
Seansa slānis pievieno trafika informāciju ar datu bloka nosūtīšanas momenta norādījumu.
Transporta slānis pievieno informāciju kļūdu apstrādei.
Tīkla slānis pievieno adreses informāciju un informāciju par datu bloka vietu pārraidāmo pakešu secībā.
Kanāla slānis pievieno informāciju kļūdu atklāšanai un sagatavo datus pārraidei pa fizikālo savienojumu.
Fizikālais slānis pārraida datu bloku kā bitu plūsmu.
Tāpat, kā OSI modeļa slāņi, steka apakšējie slāņi apraksta iekārtu, kuras izstrādāja dažādi ražotāji, sadarbības
noteikumus. Bet augšējie slāņi apraksta noteikumus sakaru seansu organizēšanai un lietojumu interpretēšanai. Jo
augstāks slānis, jo sarežģītāki kļūst tā risināmie uzdevumi un ar tiem saistītie protokoli.
Process, kurš tiek saukts par saistīšanu (binding), ļauj ar pietiekamu elastīgumu uzstādīt tīklu, t.i., savienot
protokolus un tīkla adaptera plates, kā to prasa situācija. Piemēram, divi protokolu steki, IPX/SPX un TCP/IP, var būt
saistīti ar vienu tīkla adaptera platei. Ja datorā ir vairāk nekā viena tīkla adaptera plate, protokolu steks var būt saistīts
kā ar vienu, tā arī ar vairākām platēm.
Saistīšanas kārtība nosaka operētājsistēmas darbības kārtību ar katru no protokoliem. Ja ar vienu tīkla adaptera plati
ir saistīti vairāki protokoli, saistīšanas kārtību nosaka kārtība, kurā tiks izmantoti protokoli, mēģinot uzstādīt
savienojumu. Parasti saistīšanu izpilda, uzstādot operētājsistēmu vai protokolu. Piemēram, ja TCP/IP ir pirmais
protokols saistīšanas sarakstā, tieši tas tiks izmantots, mēģinot nodibināt sakaru. Ja mēģinājums nav veiksmīgs, dators
mēģinās uzstādīt savienojumu, izmantojot sekojošo pēc kārtas protokolu saistīšanas sarakstā.
Saistīšana netiek ierobežota ar protokolu steka atbilstības tīkla adaptera platei uzstādīšanu. Protokolu stekam ir jābūt
saistītam (vai asociētam) ar komponentiem, kuru slāņi ir gan augstāki, gan zemāki par tā slāni. Tā, TCP/IP no augšas
var būt saistīts ar NetBIOS seansa slāni, bet no apakšas – ar tīkla adaptera plates draiveri.
Datoru rūpniecībā kā protokolu standarta modeļi ir izstrādāti vairāki steki. Š ie ir vissvarīgākie no tiem:
• ISO/OSI protokolu komplekts;
• IBM System Network Architecture (SNA);
• Digital DECnet™;
• Novell NetWare;
• Apple AppleTalk®;
• Interneta protokolu komplekts, TCP/IP.
Š o steku protokoli izpilda savam slānim specifisku darbību. Taču komunikācijas uzdevumi, kas ir uzlikti tīklam, ļauj
izdalīt protokolu vidū trīs tipus:
• lietojuma;
• transporta;
• tīkla.
Š o protokolu tipu izvietojuma shēma atbilst OSI modeļa slāņiem.
Lietojuma protokoli darbojas OSI modeļa augstākajā slānī. Tie nodrošina lietojumu mijiedarbību un datu apmaiņu to
starpā. Uz populārākiem lietojuma protokoliem attiecās:
• APPC (Advanced Program-toProgram Communication) – firmas IBM vienranga SNA-protokols , kurš tiek
izmantots pārsvarā uz AS/400®;
• FTAM (File Transfer Access and Management) – failu pieejas OSI protokols;
• X.400 – CCITT protokols starptautiskai elektroniskā pasta apmaiņai;
• X.500 – CCITT failu un katalogu dienestu protokols uz vairākām sistēmām;
• SMTP (Simple Mail Transfer Protocol) – Interneta protokols elektroniskā pasta apmaiņai;
• FTP (File Transfer Protocol) – Interneta protokols failu pārraidei;
• SNMP (Simple Network Management Protocol) – Interneta protokols tīkla un tīkla komponentu monitoringam
(pārvaldībai);
• Telnet – Interneta protokols reģistrācijai un datu apstrādei attālajos resursdatoros (host);
• Microsoft SMBs (Server Message Blocks, servera ziņojumu bloki) un klienta apvalki, vai redirektori;
• NCP (Novell NetWare Core Protocol) un firmas Novell klienta apvalki, vai redirektori;
• Apple Talk un Apple Share® – firmas Apple tīkla protokolu komplekts;
• AFP (AppleTalk Filling Protocol) – firmas Apple attālās failu pieejas protokols;
• DAP (Data Access Protocol) – DECnet tīklu failu pieejas protokols.
Transporta protokoli
Transporta protokoli uztur sakaru seansus starp datoriem un garantē drošu datu apmaiņu starp tiem. Pie
vispopulārākiem transporta protokoliem pieder:
• TCP (Transmission Control Protocol) – TCP/IP steka protokols datu, kuri ir sadalīti fragmentu secībā,
garantētai piegādei;
• SPX – firmas Novell IPX/SPX (Internetwork Packet Exchange/Sequential Packet Exchange) protokolu
komplekta daļa datiem, sadalītiem fragmentu secībā;
• NWLink – firmas Microsoft IPX/SPX protokola realizācija;
• NetBEUI [NetBIOS (Network Basic Input/Output System) Extended User Interface – lietotāja paplašinātais
interfeiss] – uzstāda sakaru seansus starp datoriem (NetBIOS) un piedāvā augstākiem slāņiem transporta
pakalpojumus (NetBEUI);
• ATP (AppleTalk Transaction Protocol, NBP (Name Binding Protocol) – firmas Apple sakaru seansu un datu
transportēšanas protokoli.
Tīkla protokoli nodrošina sakaru pakalpojumus. Š iem protokoliem ir saistība ar adreses un maršruta informāciju, kļūdu
pārbaudi un pieprasījumiem uz atkārtoto pārraidi. Tīkla protokoli, turklāt, nosaka noteikumus sakaru realizēšanai
konkrētajās tīkla vidēs, piemēram, Ethernet vai Token Ring. Pie populārākiem tīkla protokoliem pieder:
• IP (Internet Protocol) – TCP/IP-protokols pakešu pārraidīšanai;
• IPX (Internetwork Packet Exchange) – NetWare firmas protokols pakešu pārraidei un maršrutēšanai;
• NWLink – firmas Microsoft IPX/SPX protokola realizācija;
• DDP (Datagram Delivery Protocol) – AppleTalk-protokols datu transportēšanai.
Protokolu kopas starpā vispopulārākie ir sekojošie:
• TCP/IP;
• NetBEUI;
• X.25;
• Xerox Network System (XNS™);
• IPX/SPX un NWLink;
• APPC;
• AppleTalk;
• OSI protokolu komplekts;
• DECnet.
TCP/IP (Transmission Control Protocol/Internet Protocol) – rūpnieciskā standarta protokolu komplekts, kuri
nodrošina sakarus heterogēnā (neviendabīgā) vidē, t.i., nodrošina savienojamību dažādu tipu datoru starpā.
Savienojamība ir viena no TCP/IP pamatpriekšrocībām, tāpēc lielākā daļa LAN to uztur. Turklāt, TCP/IP piedāvā
pieeju Interneta resursiem, kā arī maršrutējamo protokolu uzņēmuma mēroga tīkliem. Tā kā TCP/IP uztur
maršrutēšanu, parasti tas tiek izmantots kā starptīklu protokols. Pateicoties savai popularitātei, TCP/IP kļuva par defacto
standartu starptīklu mijiedarbībai.
Pie citiem speciāli TCP/IP komplektam radītiem protokoliem pieder:
• SMTP (Simple Mail Transfer Protocol) – elektriskais pasts;
• FTP (File Transfer Protocol) – failu apmaiņa starp datoriem, kuri uztur TCP/IP;
• SNMP (Simple Network Management Protocol) – tīkla pārvaldība.
TCP/IP ir divi galvenie trūkumi: izmērs un nepietiekams darba ātrums. TCP/IP ir relatīvi liels protokolu steks, kurš
var izraisīt problēmas MS-DOS-klientiem. Taču tādām operētājsistēmām, kā Windows NT vai Windows 95, izmērs
nav problēma, bet darba ātrums ir salīdzināms ar protokola IPX ātrumu.
NetBEUI ir paplašinātais NetBIOS interfeiss. Sākotnēji, NetBIOS un NetBEUI bija cieši saistīti un tika izskatīti kā
viens protokols. Pēc tam daži LAN ražotāji tā nodalīja NetBIOS, seansa slāņa protokolu, ka to vairs nevarēja izmantot
kopā ar citiem maršrutējamiem transporta protokoliem. NetBIOS (Network Basic Input/Output System – tīkla bāzes
ievadizvades sistēma) – tas ir seansa slāņa IBM-interfeiss ar LAN, kurš darbojas kā lietojumprogrammu interfeiss ar
tīklu. Tas var tikt izmantots LAN, kuri sastāv no IBM-saderīgiem mikrodatoriem zem MS-DOS, OS-2, Windows un
dažu UNIX versiju vadības. Š is protokols piegādā programmām līdzekļus sakaru seansu realizēšanai ar citām tīkla
programmām. Tas ir ļoti populārs, jo to uztur daudzi lietojumi.
NetBEUI ir neliels, ātrs un efektīvs transporta slāņa protokols, kurš tiek piegādāts ar visiem firmas Microsoft tīkla
produktiem. Tas parādījās 80. gadu vidū pirmajā Microsoft tīkla produktā – MS®-NET.
NetBEUI priekšrocībās ietilpst neliels steka izmērs (svarīgi MS-DOS-datoriem), augsts datu pārraides ātrums tīklā
un saderība ar visiem Microsoft tīkliem. Galvenais NetBEUI trūkums ir tas, ka tas ir domāts tikai LAN un neuztur
maršrutēšanu.
X.25 ir protokolu komplekts tīkliem ar pakešu komutāciju. Sākotnēji to izmantoja komutācijas dienesti, kuriem bija
jāsavieno attālie termināli ar lieldatoriem (mainframe).
Xerox Network System (XNS) izstrādāja firma Xerox saviem Ethernet tīkliem. Tā plašā izmantošana sākās 80.
gados, taču pakāpeniski to izstuma TCP/IP protokols. XNS ir liels un lēns protokols, turklāt tas pielieto ievērojamu
skaitu apraides paziņojumu, kas palielina tīkla trafiku.
IPX/SPX (Internetwork Packet Exchange/Sequenced Packet Exchange) ir protokolu steks, kurš tiek izmantots
Novell tīklos. Tāpat kā NetBEUI, attiecīgi neliels un ātrs protokols. Bet, atšķirībā no NetBEUI, tas uztur maršrutēšanu.
IPX/SPX ir XNS “mantinieksâ€.
NWLink ir firmas Microsoft IPX/SPX realizācija. Tas ir transporta maršrutējamais protokols.
APPC (Advanced Program-to-Program Communication) ir firmas IBM transporta protokols, System Network
Architecture (SNA) daļa. Tā ļauj lietojumiem, kuri darbojas dažādos datoros, tieši mijiedarboties un apmainīties ar
datiem.
AppleTalk ir firmas Apple Computer protokolu steks, kurš ļauj datoriem Apple Macintosh kopīgi izmantot failus un
printerus tīkla vidē. Š is steks ir iekļauts operētājsistēmas Macintosh programmatūrā. AppleTalk protokoli uztur
protokolus LocalTalk, Ethernet (EtherTalk) un TokenRing (Token Talk).
OSI protokolu komplekts ir pilns protokolu steks, kur katrs protokols atbilst konkrētam OSI etalonmodeļa slānim.
Komplektā ietilpst maršrutējamie un transporta protokoli, IEEE Project 802 protokolu sērijas, seansa slāņa protokols,
pasniegšanas slāņa protokols un vairāki lietojuma slāņa protokoli. Tie nodrošina tīkla pīlnu funkcionalitāti, iekļaujot
failu pieeju, druku un termināļa emulāciju.
DECnet ir firmas Digital Equipment Corporaion protokolu steks. Š is aparatūras un programmatūras produktu
komplekts realizē arhitektūru Digital Network Architecture (DNA). Norādītā arhitektūra nosaka tīklus uz Ethernet
LAN bāzes, kā arī uz FDDI MAN (Fiber Distributed Data Interface Metropolitan Area Network) un globālo tīklu
bāzes, kuri izmanto konfidenciālo un visiem pieejamo datu pārraides līdzekļus. DECnet var izmantot kā TCP/IP un OSI
protokolus, tā arī pašus savējos. Dotais protokols pieder maršrutējamo skaitam.
Vairākas reizes DECnet tika atjaunots; katra atjaunošana tiek saukta par fāzi. Tekošā versija – DECnet Phase V.
Tiek izmantoti kā DEC pašu protokoli, tā arī pietiekami pilna OSI protokolu komplekta realizācija.
Protokola uzstādīšana un atcelšana tiek izpildītas analoģiski draivera uzstādīšanai un atcelšanai. Pamata protokoli
(konkrētai operētājsistēmai) automātiski tiek pieslēgti pašas sistēmas uzstādīšanas laikā. Piemēram, operētājsistēmā
Windows NT Server 4.0 protokols pēc noklusēšanas ir TCP/IP.
Lai uzstādītu protokolu, piemēram, NWLink, pēc operētājsistēmas uzstādīšanas ir jāpielieto speciālā utilīta. Tā,
Windows NT Server šī utilīta caur dialogu logu secību ļauj:
• uzstādīt jaunu protokolu;
• izmainīt uzstādīto protokolu secību saistīšanas sarakstā;
• atcelt protokolu.
Tātad, sakari starp lietotājiem, nodaļām un lielām organizācijām ir iespējami tikai tad, kad ir uzstādīti pareizie
protokoli. Taču pats par sevi šis fakts vēl negarantē korektu tīkla darbu: datus ir nepieciešams pārraidīt pa kabeli citam
datoram. LAN izmanto vairākas datu pārraides metodes. Tās tiek sauktas par vides pieejas metodēm. Vides pieejas
metodes izvēle ir ne mazāk svarīga, ka pareizā protokola izvēle
Katram TCP/IP tīkla datoram ir trīs līmeņu adreses:
• Lokālā mezgla adrese, ko nosaka tā tehnoloģija, ar kuru ir uzbūvēts atsevišķais tīkls, kurā atrodas dotais mezgls.
Priekš mezgliem, kas ietilpst lokālajos tīklos, tā ir tīkla adaptera vai maršrutētāja porta MAC-adrese, piemēram,
11-A0-17-3D-BC-01. Š īs adreses nosaka produktu ražotāji un tās ir unikālas, jo tiek vadītas centralizēti. Priekš
visām eksistējošajām lokālo tīklu tehnoloģijām MAC-adresei ir 6-baitu formāts: vecākie 3-baiti – ražotājfirmas
identifikators, bet jaunākos 3 baitus ražotājs nosaka unikāli. Tādiem mezgliem, kas ietilpst globālos tīklos, tādos
kā X.25 vai frame relay, lokālo adresi nosaka globālā tīkla administrators.
• IP-adrese, kas sastāv no 4 baitiem, piemēram, 109.26.17.100. Š o adresi izmanto tīkla līmenī. To nosaka
administrators datoru un maršrutizatoru konfigurēšanas laikā. IP-adrese sastāv no divām daļām: tīkla numura un
mezgla numura. Tīkla numuru administrators var izvēlēties brīvprātīgi vai arī pēc speciālā Interneta centra
(Network Information Center, NIC) rekomendācijas, ja tīklam ir jāstrādā kā Interneta sastāvdaļai. Parasti
Interneta pakalpojumu sniedzēji saņem adrešu diapazonu pie NIC, bet pēc tam tās sadala starp saviem
abonentiem.
IP-adrese protokolā mezgla adrese tiek noteikta neatkarīgi no mezgla lokālās adreses.
IP-adreses dalīšana tīkla un mezgla numura laukos ir elastīga, un robeža starp šiem laukiem var tikt uzstādīta diezgan
nosacīti. Mezglu var saturēt vairāki IP-tīkli. Š ajā gadījumā mezglam ir jābūt vairākām IP-adresēm (tik cik tīkli).
Tādejādi IP-adrese raksturo nevis atsevišķu datoru vai maršrutizatoru, bet vienu tīkla savienojumu.
• Simbolu identifikators-vārds, piemēram, SERV1.IBM.COM. Tā ir administratora noteikta adrese, un tā sastāv
no vairākām daļām, piemēram, mašīnas vārda, organizācijas vārda, domēna vārda. Š ādu adresi, sauktu arī par
DNS-vārdu, izmanto arī pielikumu līmenī, piemēram, FTP vai telnet protokolos.
IP-adrese ir 4 baitu gara un parasti tiek pierakstīta kā četri skaitļi, kas raksturo katru baitu decimālformā, un kas
savstarpēji ir atdalīti ar punktiem, piemēram:
128.10.2.30 – tradicionālā adresi raksturojošā decimālforma,
10000000 00001010 00000010 00011110 – šis pašas adreses binārais pieraksts.
attēlā ir parādīta IP-adreses struktūra.
Adreses sastāv no divām loģiskajām daļām – tīkla numura un mezgla numura tīklā. Kura adreses daļa
attiecas uz tīkla numuru, bet kura uz tīkla mezgla numuru, tiek noteikts ar adreses pirmo bitu vērtībām:
• Ja adreses sākas ar 0, tas ir pieder A klasei, tad tīkla numurs aizņem vienu baitu, bet
pārējie 3 baiti tiek interpretēti kā mezgla numurs tīklā. A klases tīkliem ir numuri
diapazonā no 1 līdz 126. Numurs 0 netiek izmantots, bet numurs 127 ir rezervēts
speciāliem mērķiem, par kuriem tiks aprakstīts zemāk. A klases tīklos mezglu skaitam ir
jābūt lielākam par 216, bet nepārsniegt 224.
• Ja pirmie divi adreses biti ir 10, tad tas ir B klases tīkls, un tas ir vidēja izmēra tīkls ar
mezglu skaitu 28-216. B klases tīklos priekš tīkla un mezglu adresēm ir atvēlēts pa 16
bitiem t.i. pa 2 baitiem.
• Ja adrese sākas ar 110, tad tas ir C klases tīkls ar mezglu skaitu, kas nepārsniedz 28. Tīkla adresei tiek atvēlēti
24 biti, bet mezglu adresei 8 biti.
• Ja adrese sākas ar 1110, tad tā ir D klases adrese, un tā nozīmē īpašu, grupas adresi –
multicast. Ja paketē adreses vietā norādīta D klases adrese, tad šo paketi ir jāsaņem visiem
mezgliem, kuriem ir piešķirta dotā adrese.
• Ja adrese sākas ar 11110, tad tā ir E klases adrese, tā ir rezervēta turpmākai pielietošanai.
Tabulā ir parādīti tīkla numuru diapazoni, kas atbilst attiecīgajai klasei.
IP-adrese protokolos eksistē vairākas vienošanās par īpašu IP- adrešu interpretāciju:
• Ja IP-adrese sastāv tikai no binārajām nullēm, tad tā nozīmē tā mezgla adresi, kurš ir
ģenerējis šo paketi;
• Ja tīkla numura laukā ir 0, tad pēc noklusējuma tiek uzskatīts, ka šis mezgls pieder pie tā paša tīkla, pie kura
pieder paketi nosūtījušais mezgls;
• Ja visi IP-adreses binārie skaitļi ir 1, tad paketi ar šo adresi ir jāaizsūta uz visiem
mezgliem, kas atrodas tajā pašā tīklā, kur paketes sūtītājs. Š ādu izsūtīšanu sauc par
ierobežoto plaši izsūtošo pakešu izsūtīšanu (limited broadcast);
• Ja adreses laukā visi ir 1, tad pakete ar šo adresi tiek izsūtīta visiem tīkla mezgliem ar
uzdoto numuru. Š ādu izsūtīšanu sauc par plaši izsūtošo (broadcast);
• Adrese 127.0.0.1 ir rezervēta priekš atgriezeniskās saites organizēšanas, testējot mezgla programmatūras
darbību bez reālas pakešu izsūtīšanas pa tīklu. Š o adresi sauc par loopback.
Jau pieminētā grupas adreses forma IP-adrese – multicast nozīmē, ka dotā pakete ir jānogādā uzreiz vairākiem
mezgliem, kas veido grupu ar numuru, kurš ir norādīts adreses laukā. Mezgli paši sevi identificē, tas ir nosaka pie kuras
no grupām viņi pieder. Viens un tas pats mezgls var piederēt pie vairākām grupām. Š ādus ziņojumus sauc par multi
ziņojumiem. Grupas adrese nedalās uz tīklu un mezglu numuru laukiem, un tas tiek apstrādāts ar maršrutizatoru īpašā
veidā.
IP protokolā nav tāda jēdziena kā plaši izsūtošais, tādā ziņā kā tas tiek izmantots lokālo tīklu kanāla līmeņa protokolos,
kad dati ir jānogādā absolūti visiem mezgliem. Gan ierobežotai plaši izsūtošai, gan plaši izsūtošai IP-adresei ir
izplatīšanās ierobežojumi intertīklā – tie ir ierobežoti vainu ar tīklu, pie kura pieder mezgls – paketes avots, vai arī ar
tīklu, pie kura pieder paketes adresāts. Tādēļ tīklu dalīšana izmantojot maršrutētājus lokalizē plaši izsūtošās vētras
vienā no tīkla sastāvdaļām, jo vienkārši nav tādas adresācijas iespējas ar kuru varētu aizsūtīt paketi uzreiz visiem tīkla
mezgliem.
Bieži tīkla administratori izjūt neērtības, jo tiem centralizēti izdalīto tīkla numuru skaits ir nepietiekošs, lai strukturizētu
tīklu nepieciešamajā veidā, piemēram, izvietot visus reti adarbojošos datorus pa dažādiem tīkliem.
Š ādā situācijā ir divi ceļi. Pirmais ir dabūt no NIC papildus tīkla numurus. Otrais, ko izmanto biežāk, ir tā saukto masku
izmantošana, kas ļauj vienu tīklu sadalīt vairākos tīklos.
Maska – tas ir skaitlis, kura binārais pieraksts satur vieniniekus tajās daļās, kas jāinterpretē kā
tīkla numurs.
Piemēram, priekš tīklu standarta klasēm maskām ir sekojoša nozīme:
255.0.0.0 – A klases tīkla maska,
255.255.0.0 – B klases tīkla maska,
255.255.255.0 – C klases tīkla maska.
Maskās, ko izmanto administrators priekš tīkla skaita palielināšanas, sekojošam vieninieku skaitam, kas nosaka tīkla
numura robežu, obligāti nav jābūt 8, lai atkārtotu adreses dalīšanu baitos.
Piemēram, maska ir 255.255.192.0 (11111111 11111111 11000000 00000000), bet tīklam ir
numurs 129.44.0.0 (10000001 00101100 00000000 00000000), no kurienes ir redzams, ka tīkls pieder pie B klases.
Uzliekot šo masku uz adreses, daļu skaits, ko interpretē kā tīkla numuru, palielināsies no 16 līdz 18, respektīvi,
administrators viena, centralizēti uzdota tīkla numura vietā iegūs iespēju izmantot četrus:
129.44.0.0 (10000001 00101100 00000000 00000000)
129.44.64.0 (10000001 00101100 01000000 00000000)
129.44.128.0 (10000001 00101100 10000000 00000000)
129.44.192.0 (10000001 00101100 11000000 00000000)
Piemēram, IP adresi 129.44.141.15 (10000001 00101100 10001101 00001111), kuru pēc IP
standartiem uzdod tīkla numurs 129.44.0.0 un mezgla numurs 0.0.141.15, pēc maskas izmantošanas interpretēs kā pāri:
129.44.128.0 – tīkla numurs, 0.0.13.15 – mezgla numurs.
Tādējādi, uzstādot jaunu maskas vērtību, var piespiest maršrutizatoru savādāk interpretēt IP
adresi. Pie tam divi pēdējie papildus tīkla numura biti bieži tiek interpretēti kā apakštīkla numuri.
Apskatīsim vēl vienu piemēru. Tīkls ar adresi 128.10.0.0 attiecas uz B klasi (4.4 attēls). Š o
adresi izmanto maršrutētājs, kas savieno tīklu ar pārējo intertīkla daļu. Pieņemsim, ka starp visām tīkla stacijām ir
stacijas, kas vāji darbojas savā starpā. Tās būtu vēlams izolēt dažādos tīklos. Lai to veiktu, tīklu var sadalīt divos tīklos,
pieslēdzot tos pie atbilstošajiem maršrutētāja portiem, un uzdot šiem portiem kā masku skaitli 255.255.255.0,
respektīvi, izejas tīklu, ar centralizēti uzdotu numuru, iekšienē organizēt divus C klases apakštīklus (varēja izvēlēties arī
citus apakštīkla adreses lauka izmērus). No ārienes šis tīkls joprojām izskatīsies kā B klases tīkls, bet vietējā līmenī tie
būs divi dalīti C klases tīkli.
Atnākošo kopējo trafiku sadalīs ar vietējo maršrutizatoru starp apakštīkliem.
.
