[align=justify]Reiz dzīvoja divi draugi – kaifotāji Tups un Jamulejs. Kaifa ķeršana jau sen bija kļuvusi par abu dzīves pamatmērķi. Un, kopš no pārdozēšanas uz labākiem bohēmas laukiem aizgāja viņu mīļotais kolēģis Bucefals – faktiski par vienīgo dzīves piepildījumu. Dienās, kad neizdevās izkaukt nevienu sociālo pabalstu vai vismaz sabičot dažus latus kārtējai šķaidītā spirta pudelei, draugi drūmi sēdēja pamestā malkas šķūnī un nodarbojās ar statistiku: viņi bija apņēmušies iekļūt Ginesa rekordu grāmatā kā pirmie cilvēki, kuri būs nobaudījuši pilnīgi visus kaifošanas līdzekļus, kādus vien cilvēce spējusi izgudrot. Precīzai uzskaitei Tups šķūnī ievilka vecu tāfeli, kas mētājās būvgružu kaudzē pie netālās, nesen renovētās skolas. Savukārt Jamulejs tāfeli nokrāsoja ar vēl puslīdz lietojamu grīdas krāsu, ko atrada turpat šķūnītī.
Ja godīgi jāsaka, pēdējā laikā abiem draugiem statistikai atlika aizvien vairāk laika. Arvien biežāk un biežāk diedelētāju ausis sasniedza pavisam nepatīkami vārdi kā „tik jauni un jau nodzērušiesâ€, „kā nav kaunaâ€, un visvisnepatīkamākais vārdu salikums „sabiedriski derīgais darbsâ€.
„Klau, vai samogons ar dihlofosu un samogons ar kobru ir viens un tas pats vai dažādi dzērieni?†jautāja Jamulejs, stāvēdams ar krītu pie tāfeles.
„Protams, ka dažādi! Raksti abus, mums tak jo vairāk, jo labāk!†atbildēja Tups.
Kādu dienu abiem draugiem uzsmaidīja necerēta veiksme – pilsētas „psihenes†atkritumu konteinerā nejauši atradās paliels maisiņš ar psihotropajiem medikamentiem, kuriem jau sen notecējis derīguma termiņš. Rezultātā uz tāfeles atsevišķā stabiņā lepni kārtojās latīniski nosaukumi kā „Alprazolamâ€, „Cipramilâ€, „Clonazepam†un pārdesmit citu, tikpat svarīgu. Bet visi prieki reiz beidzas, un arī kaifīgo zāļu maisiņš pamazām kļuva tukšs. Pār Tupu un Jamuleju nolaidās Lielā Depresija, jo vairs nebija ar ko kaifot, un vēl kādu dienu draugus ar policiju izdzina no iemīļotā šķūnīša. Pie tam Jamulejs par „mutes brūķēšanu†vēl saņēma pāris reižu ar steku. Pats ļaunākais bija tas, ka tobrīd tāfele jau bija pierakstīta gandrīz pilna, un draugiem nācās izbaudīt, ko nozīmē totāls un pilnīgs informācijas zudums.
Tups un Jamulejs laiski gulēja zem ābeles un rūcināja tukšos vēderus. Kad no ielas krāna sadzertais ūdens sāka spiest pūsli, Tups aizgāja pie tuvējā elektrības skapja atviegloties. Jamulejs ievēroja, ka draugs urinējot sācis ritmiski raustīties, bet loģiski izsprieda, ka tās ir tikai tukšā kuņģa spazmas. Pēc minūtes Jamulejs bija atpakaļ, un Tups viņu vairs nepazina: starojoša seja, mirdzošas acis, gaita ka jaunam staltbriedim. Varēja padomāt – ja nebūtu spožās saules, ap galvu vēl nimbs mirdzētu. Tieši kā Jēzus otrā atnākšana, ko Jamulejs jau ne reizi vien bija piedzīvojis vissmagākajos delīrija murgos. Vienīgi no neaizpogātās bikšupriekšas nāca balti garaiņi.
„Kaifs! Superkaifs! Megakaifs!†Jamulejs stenēja, „Pačurā, tad redzēsi! Tu tak gribi čurāt?â€
Tups aizdomīgi piegāja pie elektrības skapja – patiešām, pēc krāsaino metālu zagļu apciemojuma bija palikuši kaili vadi zem sprieguma. Un tā abiem draugiem – kaifotājiem pienāca „treknie gadiâ€, kā to Tups nodēvēja. Viņi dzēra ūdeni un čurāja, dzēra un čurāja, un kaifoja bez mitas.
Kamēr Tups un Jamulejs kārtējo reizi gulēja zem iemīļotās ābeles un pārrunāja jaunas kaifa iegūšanas receptes, ļaunā vārna uzkakāja Jamulejam uz galvas. Tas pielēca kājās tieši tāpat kā toreiz, kad Īzakam Š…ūtonam uz galvas uzkrita ābols: „Eurēka! Esmu atklājis Jamuleja likumu – kaifs ir proporcionāls spriegumam!â€
Abi draugi nekavējoties devās pārbaudīt jaunatklāto likumu, bet rajona transformatora būdā nemaz nebija tik viegli iekļūt. Bet zinātne ir spēks, un abi kaifotāji pārvarēja visus šķēršļus, līdz izdevās pačurāt uz 10 KV vadiem. Rezultāti bija unikāli – Tups un Jamulejs ne tikai noķēra kaifu, bet arī tiktāl piesātinājās ar elektrību, ka tumsā mirdzēja kā neona spuldzītes. Kā pozitīvs sociāls blakusefekts bija apjomīgs raksts vietējā avīzē „Malēnijas novadā pamanīti marsiešiâ€.
Nākamais etaps – uzbrukums 100 KV sadales apakšstacijai draugiem beidzās bēdīgi – jau tā apdegušie vīrietības simboli pārogļojās un nokrita pavisam. Izeja no situācijas tika atrasta ātri – pieredzējušie atkritumu šķirotāji nekavējoties sameklēja sev jaunus krānus, pie tam Jamulejam tika trīsceturtdaļcollu misiņa strupulis, bet Tupam – moderns virtuves izlietnes krāns, kas izliekts kā graciozs gulbja kakls. Ar jaunajiem krāniem čurāšana uz vadiem ieguva papildus krāsas, jo misiņa krāni labāk vadīja strāvu un atbilstoši Jamuleja likumam deva papildus kaifu.
Kādu dienu, kad Tups un Jamulejs tikko bija uzkāpuši un apčurājuši vietējā TV torņa antenas, pamalē sāka mākties. Melnajos mākoņos zibinājās spožas zibens bultas.
„Saderam uz kasti nešķaidīta spirta, ka es apčurāšu zibeni?†sauca Tups. Jamulejs mēģināja draugu atrunāt, ka tas esot pret Jamuleja likumu, bet Tups nebija pārliecināms. Viņš aizlēkšoja uz netālo lidlauku, kuru lauksaimnieku kooperatīvs lietoja lauku miglošanai, ielēca tur atrastā „kukuruzņikā†un uzlidoja gaisā. Nepagāja ilgs laiks, kad viņš ielidoja mākonī.
…Ceļmalā stāvēja vecs, bet svaigi lakots BMW, kurā sarkanmatainā Lolita aizrautīgi taisīja minetu savam iecerētajam Vitoldam. Apkārt trakojošais negaiss viņus nemaz netraucēja. Pēkšņi no melnā mākoņa atdalījās kāds liesmojošs objekts un šāvās uz zemi. Vitolds aiz zirgastes atrāva Lolitu no kaislīgās nodarbes un sauca: „Mīļā, re kur krītošā zvaigzne! Aizver acis un vēlies kaut ko!†Lolita paklausīgi aizvēra acis un ievēlējās.
Pa to laiku nomelnējušais, daļēji sakusušais, bet joprojām gulbja kaklu atgādinošais Tupa misiņa krāns visā ātrumā triecās pret BMW motora pārsegu.
„Ak tu izvirtusī, rudā kuce!†izmisīgi brēca Vitolds, „Nepietiek, ka tu katru nakti lieto manu divdesmit centimetru stobru, un tas tev vairs nav labs? Tev vēl dzelzs daiktu savajadzējies? Un vēl svaigo krāsu mašīnai noskrāpēji! Vācies!â€
Morāle šim nepamācošajam stāstiņam būs šāda:
„Ja Tev pēkšņi sagribējies Dievu spēlēt,
Atliek smagi nopūsties un veiksmes vēlēt!â€
.
