Nebārsties ar saviem debilismiem tur, kur neprasa, sumpurni. Neesmu ne Krievijas, ne PSRS krievs. Dzimis, audzis Latvijā, bet senčos – četras dažādas tautības no katra vecvecāka puses – latvietis, krievs, lietuvietis (no kurienes arī uzvārds) un polis. Neviens nav bijis pie siles nevienā režīmā, visi gājuši ceļus, kas jāiet, un par nacionālo murgošanu nav bijis laika domāt. Pieļauju, ka visiem valsts valoda bija un ir augstākā godā un līmenī kā tavā nožēlojamajā tekstā.
Tieši tādi muldoņas kā tu ir pretīgākie tipi cilvēces vēsturē – katrā teikumā, ja nepieciešams, atradīs savu riebīgo jājamzirdziņu – nacionālo naidu un citas nacionālās problēmas. Ka tik šķelt un dalīt pa kastām!
Ja esi manā vecumā vai jaunāks, tev nav brīv vispār pļerkstēt, tev būs klausīties. Nākamā vecākā paaudze – jūs *esat* mums parādā valsti. No vienas savienības ārā un nākamajā iekšā, vācu kungiem līdz zemei klanīties un vēl pieri apsist, nevis tos dancināt uz karstiem ķieģeļiem, kā dziedāt labpatiktos. Izpārdot īpašumus – zemi un mežus, savā aklajā naidā izskaust, iznīcināt visas PSRS paliekas, bet jaunu necelt, pat aiz sevis nesavākt. Izsaimniekot, izšķērdēt, ņemt kredītus, kurus mums un bērnu bērniem būs rietumu augļotājiem jāatmaksā.
Bet, kā smejies, padomju asfalts uz Latvijas ceļiem joprojām visstiprāk turas. Pievīluši paši sevi un *nodevuši* manu paaudzi. Mūs, kas mazi būdami, jums ticēja kā dažkārt svētiem vārdiem tic.
Esam ar sapņainām acīm kungi savā dzimtajā zemē – sapņu valstībā, kas katram sava. Lai jūs par to jodi un murgi jāj…
.
