Runā vai nerunā, viss kā pret sienu.
Vismaz vienu reizi esmu rokās turējis, ielicis korpusā un iedarbinājis kādu 1/4 no visām – tāda ir darba specifika. Nevis tā kā vairums datorspec, kas sasmēlušies ārzemju apskatus, kuros platēm FPS spēlēs salīdzina (goddammit, really?) un tad mauc visādu tuftu, bet paši, var gadīties, joprojām sēž uz G31.
Bet tāpēc, ka esmu tādā iestādē, es momentā nekļūstu baigais profs. Tieši otrādi – jo vairāk es zinu, jo zinu, cik maz es zinu. Tāpēc es prasu – kādi ir precīzi iemesli par labu tam un tam. Gan personīga, gan profesionāla interese.
Ko es saku – plates neizvēlas pēc ražotāja. Nē un viss. Plates izvēlas pēc pieslēgvietām, to izvietojuma, montāžas īpatnībām (skrūvcaurumiem, RAM slotu novietojuma un dzešu apmēriem attiecībā pret korpusa īpatnībām utml.), veikalinga elementiem/teh. parametriem (fāzes, jomajo… jo vairāk power phases, jo mazāks pings – šitas betona sarkasms jāatceras!) un firmware īpatnībām. Un ja korpuss ir ar logu, dažkārt pēc izskata, jo bieži vien līdzīgā cenu segmentā kritiski nekas neatšķiras kā tikai krāsiņas.
Ja nekas no tā nav svarīgs, tad neko objektīvi (pasvītroju – objektīvi) nevar (pasvītroju – nevar) ieteikt.
Tur nav vērts neko ieteikt, izņemot to, kas katram lietotājam pašam labāk patīk un kura brenda fanbois viņš ir. Tu nezini, ko tu īsti gribi, bet kaut kādu neeksistējošu labāko. Nav tādas.
Ja domā kvalitāti, tad arī ķer vēju, jo plīst visas – gan lētas “dibenklintis” un emši, gan dārgās Sabertooth un ROG. Parēķinot uz apjomu (t.i., budžetnieces likumsakarīgi, ka pērk krietni vairāk kā high-end) pat tas procents sanāk līdzīgs.
