Sākumlapa › Forumi › Citas tēmas › Off-topic › Tehnoloģija
[img]
Kad apsveram mūsu sociālo struktūru un ideoloģiju nozīmību, ļoti bieži lūkojamies uz valdībām, politiķiem un korporācijām kā galvenajiem vadības organizatoriem un virzošajām institūcijām, kas veido mūsu dzīves kvalitāti. Tas, protams, tā ir… bet tikai daļēji. Laikam ejot, cilvēki ir aizvien vairāk sapratuši dabu, tās procesus un spējuši rast avotu idejām, kā atdarināt dabu visā tās radošuma krāšņumā.
Rezultātā ir radusies tehnoloģija, kas funkcionalitātes ziņā atdala mūs no citām sugām. Mums ir spēja radīt daudz un dažādos veidos. Ja nevēlos tīrīt kanalizāciju, varam radīt ierīci, kas to darīs manā vietā.
Industriālās ēras sākumā liela daļa cilvēku dzīvoja rūpnīcās. Mūsdienās, gandrīz visas rūpnīcas ir 90% automatizētas. Tas ir atstādinājis no darba lielu daudzumu cilvēku un radījis lielu, mākslīgu „apkalpošanas†nozari, lai saglabātu cilvēkus darbā peļņas nolūkos.
Tas daudz ko izskaidro. Norādām uz to, ka tehnikas automatizēšana pastāvīgi konkurēs ar vispārējo cilvēka darbaspēku. Tas nenozīmē, ka laikam ejot cilvēkiem „nebūs ko darītâ€. Gluži pretēji… tas norāda cilvēces atbrīvošanu no darbiem, ko tie nevēlas, un viņiem būs iespēja darīt to, ko vēlas. Jāpiebilst, ka sabiedrībai pašlaik ir visai negatīva nostāja pret cilvēci, saglabājot uzskatu, ka, ja cilvēkam nebūs „nepieciešams†neko darīt, viņš vienkārši sēdēts, slinkos un neko nedarīs. Tā ir absurda propaganda.
Vārds „brīvais laiks†ir monetārs izgudrojums, ko ir radījusi pati apspiedošā un fašistiskā nodarbinātības institūcija. Slinkums savā ziņā ir sistēmas noliegšana. Tas pastāv tikai apspiešanas un nepieciešamās pakļaušanās rezultātā.
Patiesā sabiedrībā, nebūtu nodalīšanas starp „darbu†un „brīvo laikuâ€, jo cilvēkiem būtu iespēja darīt to, ko uzskata par nepieciešamu. Lai paskaidrotu savādāk izmantošu par piemēru bērna ziņkārību un interesi. Viņš vai viņa pat neapzinās, kas ir nauda… Vai viņus ir jāmotivē ar naudu lai viņi dotos pasaulē un pētītu/radītu? Nē. Viņiem ir personiskas dabas interese un viņi tai seko bez atlīdzības. Patiesībā, cilvēki, kas visvairāk ir ieguldījuši sabiedrībā, kā Einšteins, Š…ūtons vai Galileo, sekoja savam aicinājumam bez domām par naudu. Viņi to darīja, jo vēlējās. Darbošanās un ieguldīšana bija viņu atlīdzība.
Tātad nauda nav patiesais motivētājs, un domāt tā ir arī ticēt tam, ka cilvēki jau pamatos ir slinki un korumpēti. Slinkums un korumpētība ir produkti, ko mūsu sociālās sistēmas rada.
Atgriežoties pie tehnoloģijas, mēs varam novērot to, ka mūsu funkcionēt spēja un dzīves kvalitāte ir krasi uzlabojusies no priekšrocībām, ko sniedz mūsu radītie tehnoloģiskie rīki. Sākot ar zāles pļāvēju un beidzot ar soļu mērītāju, tehnoloģija samazina laiku, kas mums nepieciešams pildot monotonus, grūtus vai bīstamus pienākumus. Patiesībā, paveroties uz visu no malas, kļūst skaidrs, ka tehnoloģiskā attīstība ir pati svarīgākā institūcija, un sociāli noderīgas tehnoloģijas (nevis ieroču) ražošanai būtu jābūt mūsu sabiedrības galvenajai prioritātei.
Dotajā mirklī, tehnoloģisko attīstību rada noteikts domāšanas veids jeb process… ko varētu saukt par „zinātnisko metodiâ€. Karls Seigans reiz ir teicis: „Sabiedrība ar atplestām rokām pieņem zinātnes dāvanas, bet atraida tās metodes.â€
Tas ir ļoti patiesi mūsu modernajā ērā, jo sabiedrība nesaprot, ka zinātne nav tikai instruments… to var gandrīz universāli pielietot sabiedrības labā veidos, kādus pat vēl neesam apsvēruši.
Š ķiet pašsaprotami, ka tehnoloģija uzlabo mūsu dzīves un kalpo kā cilvēku dzīves atbrīvotājs materiālajā plānā… tad kādēļ tās metodes netiek izmantotas uz sabiedrību kopumā?
Acīmredzami, zinātniskā metode tiek nepārtraukti izmantota atsevišķās sistēmās, bet tās izmantošana plašākos mērogos īsti nekad vēl nav tikusi apsvērta. Tas ir dēļ senas māņticības, kas cīnās ar zinātnes loģiku, akcentējot dogmatisku, novecojušu un ļoti romantizētus pasaules skatījumu.
Ja mums būtu iespēja uzbūvēt sabiedrību no nulles, kā mēs to darītu, lai tā būtu tik darbotiesspējīga, ilgtspējīga un cilvēcīga, cik vien tas iespējams? Tāda ir mūsu nostādne. Acīmredzams, ka nevaram sabiedrību uzbūvēt no nulles. Laiks pārstāt domāt par naudas jautājumiem un ierobežojumiem, un sākt domāt par iespējām, kādas mums paveras šeit uz Zemes plašākā mērogā.
Š īs vēlmes ir radījušas jēdzienu uz resursiem balstīta ekonomika. Venēras projekts ir ar šo jēdzienu strādājis ilgu laiku un tā pamatnostādnes ir ļoti vienkāršas. Mēs izmēram, saglabājam un attīstām planētas resursu izmantošanu, paralēli pielietojot brīvu informācijas plūsmu un tehnoloģisko attīstību.
Tā ir zinātniski izpētīta stratēģija sociālu jautājumu risināšanai jau savā pamatā, tādēļ darbs šādā veidā paliek ar mazu iespēju tikt interpretētam subjektīvi. No tā izriet automātiska zinātnisko parametru apstrāde.
Es publicēju šo rakstu ne jau tāpēc, lai mēs runātu šeit par pasaules galu.
Preses relīzes