Skatoties uz reālo situāciju pasaulē esmu kodolenerģētikas piekritējs.
HES’i izposta upju dabisko gaitu, līmeņus un ceļus, sabojā vidi.
TEC’i visu laiku kvēpina atmosfērā, prasa visāda veida kurināmo, labi ja šķelda, vai kokogles, bet daudzi izmanto fosilo kurināmo.
Vēja enerģijas ieguve ir dārga un neefektīva, un līdz nopietnām solārajām stacijām ar labs laiciņš jāpagaida.
AES – nepieciešama viena kārtīga novietne kodolatkritumiem, un gaisā laiž tikai praktiski nekaitīgu ūdens tvaiku. Toties effektivitāte daudzkārt pārsit visus pārējos enerģijas ieguves veidus kopā ņemot. AES ir vissakarīgākais variants, lai apmierinātu šīs (diemžēl) izvirtušās civilizācijas prasības pēc elektroenerģijas. Risks? Ja pieiet tai lietai nopietni, tad risks ir ļoti minimāls. Daugavas HESI arī ir risks, zemīte padrebēs un pusi Rīgas ar visādiem miestus pa ceļam ieskalos jūrā. Un ja nu arī kas notiek – no radiācijas noplūdes aizbēgt nav problēmu, bet no joņojošas ūdens masas neviens pa ceļam neizspruks.
ÄŒernobiļā bija nolaidība, Japānā nebija paredzēts, ka to varētu apmeklēt tāda mēroga katastrofa, kas izsistu no ierindas gan pamata sistēmas, gan arī rezerves sistēmas – ģeneratorus un stacionāros ūdens sūkņus. Labi zināms, ka Japānas vēsturē šāda katastrofa nav fiksēta.
Ja latvieši nebūtu tādas sēnes un nemestu vienā katlā kodolieročus ar AES, tad sen būtu varējuši uzcelt savu AES, nodrošināt valsti ar enerģiju un vēl pārdot kaimiņiem! Bet nu labāk mūrēt stikla kalnu kur antiņiem iet nosisties. 😀
.
