Nedrīkst pieļaut, ka krievvalodīgie kāpj uz galvas, bet jāprot dzīvot saskaņā arī vienā valstī blakus dzīvojot.
Man līdzīgi kā Kojānam sava etniskā izcelsme un nacionalitāte galīgi nav svarīga, valsts svētki man nenozīmē neko vairāk, kā brīvdienu. Katrā tautā ir labi un sakarīgi cilvēki, un katrā tautā ir atrodami iedomīgi eksemplāri un maitas gabali. Sakarīgs latvietis vienmēr pratīs sadzīvot ar sakarīgu krievu vai kautvai sakarīgu melnādaino. Jā, es ar esmu internacionāls globālists un uzskatu, ka problēma ir ne tajos labākajos cilvēkos, kas taisa visādas problēmas un pūš ziloņus, un visādos pie varas esošos spēkos. Katrs normāls cilvēks piekritīs par to, ka štrunts vai latvietis vai krievs, galvenais, ka labi cilvēki, dzīvo saskaņā un draudzīgi. Labāk ir vēsturei pārvilkt pāri treknu strīpu un saskandināt par to, nevis te tērēt laiku pilnīgā marazmā.
Man parasti šitās ultranacionālistu tēmas izraisa nicīgu smīnu. Tas taču ir stulbi, tērēt savu dzīvi kasoties par šitādām muļķībām.
Vajadzētu mācīties no Malaizijas, kur dzīvo gan indieši, gan ķīnieši, gan vietējie, gan vēl šādi tādi. Kur dzīvo gan budisms, gan hinduisms, gan kristīgā ticība. Visi dzīvo saskaņā un mierā, bez aizspriedumiem, nicinājuma pret citiem. Neviens nekasās par reliģiozām vai nacionālām lietām. Tam ļoti palīdz likums – ir aizliegta jebkāda veida aicināšana, savas ticības sludināšana utt, katrs iet un lūdz sev tuvās ticības namā, vai nelūdz neko un miers.
.
