Vēlies pelnīt neko nedarot? Kļūsti par mūziķi!

[root]

Ar tieši šādu virsrakstu es pats personīgi pie nepieciešamības uzrunātu visus Latvijas mazās salas mūziķus, ar ļoti retiem izņēmumiem. Kāpēc? Turpini lasīt, un Tev būs tā laime uzzināt.

Pēdējā laikā nu jau pārlieku samilzušais autortiesību burbulis savā ziņā ir ļoti līdzīgs ekonomiskās krīzes pašiem pirmsākumiem, kad katrs, kuram ienāca prātā un bija kaut neliela vēlme varēja tā vienkārši izgudrot kādu jaunu naudas pelnīšanas veidu un pilnīgi noteikti atrastos, sauksim lietas īstajos vārdos, idioti, kuri būtu gatavi uz to arī iekrist. Š ajā gadījumā uz šādu modeli iekrīt ne tikai ar izcili zemu intelektu apveltīti biezo un ne tik biezo maku īpašnieki bet visa globālā biznesa komūna, liela daļa mūsu jaukās, zaļās planētas iedzīvotāju un citi, kuri pagadās pa ceļam. Pie kam, ne pēc pašu izvēles, bet piespiedu kārtā, jo liela daļa mūsu valsts un augsti godātās Eiropas Savienības gudro galvu savos prātos ir kā aksiomu ieņēmuši ideju, ka pasaule nule kā pārpildīta ar ļaundariem, kas tā vien tīko pielādēt savas 19. gadsimta musketes un ar zobeniem rokās gatavi bez maz visas miermīlīgo un likumam pakļāvīgo mūziķu mājas un naudas lādes izlaupīt.

Lai saprastu šīs problēmas patiesos apmērus un absurdumu mums nepieciešams aplūkot pašreiz mūzikas industrijā pieņemto biznesa modeli. Un darbojas tas sekojoši – mūzikas autors, jo par māksliniekiem man lielāko daļu vismaz Latvijas mūzikas autoru man nosaukt vienkārši neceļas roka, iedvesmas, alkohola vai citas mūzas vadīts izmantojot papīru, zīmuli un citus dabai nedraudzīgus instrumentus kādas jaukas un saulainas dienas vakarā izlemj, ka nu ir laiks un ir iedvesma – nepieciešams radīt skaņdarbu. Tālāk jau radošais darbs – vārdu un mūzikas rakstīšana un tamlīdzīgas lietas. Būtu jauki, ja viss būtu tik vienkārši vai ne? Patiesībā šis darbs, kas dažiem patiešām ir arī darbs, prasa ļoti daudz laika un radošā spēka, prāta jaudas. Patiešām kvalitatīvs skaņdarbs var tapt tikai un vienīgi ilga un sarežģīta radošā procesa rezultātā. Lieliski. Tas mums protams ir skaidrs. Kas mums nav skaidrs ir kā šo radošo darbu pārdot un galu galā – kā saņemt algu par savu darbu? Dažiem šeit talkā nāk veselais saprāts, citiem – dažādas autoru tiesību pseido-aizsardzības apvienības un “bezpeļņas organizācijas”, kuras nodarbojas ar autora darbu “menedžmentu”. Arī šeit viss izskatās saulaini un jauki, ja ne tas, ka liela daļa autoru paraduši dzīvot uz plikām vien, nav saprotams, par ko tad īsti, atlīdzībām.

Bet arī šeit neiztikt bez salīdzinājumiem, jo normālam cilvēkam šis tā vai tā netaps skaidrs.

Mazliet informācijas par mani – lai arī pēc vidējā matemātiskā rēķinot esmu vēl salīdzinoši jauns, izlaižot no savas dzīves dažus, manuprāt liekus un bezjēdzīgus posmus esmu pamanījies savā 21 gada vecumā iekrāt pamatīgu padarīto darbu un pieredzes nastu informācijas tehnoloģiju industrijā. Īsāk sakot, esmu programmētājs un mans darbs ir programmēt. Pamatā nodarbojos ar tīmeklī bāzētiem risinājumiem, jeb tīmekļa vietņu izstrādi. Aiz sevis esmu atstājis diezgan ievērojamu padarīto darbu kaudzi un savu profesionālo attīstību esmu novedis līdz stadijai, kad bez darba vairs savā mūžā nepalikšu. Nekad. Un arī es esmu autors un faktiski daru to pašu darbu, ko dara jebkurš mūziķis – konvertēju savu radošo un domu potenciālu gala produktā, kurš pēcāk tiek pārdots, atdots, publicēts vai kā savādāk konvertēts vai nu naudā, vai personiskā morālā baudā par skaisti izdarītu darbu un cilvēcei sniegto labumu.

Faktiski, manos darba pienākumos līdz šim un arī pašreiz ietilpst dažādu tīmekļa vietņu izveide un uzturēšana. Princips galēji vienkāršs – ir klients, ir pasūtījums, ir izdarīts darbs, par darbu saņemta atlīdzība un tā arvien. Es izveidoju projektu, saņemu par to naudu un dzīvoju laimīgi. Klients tālāk var darboties ar mana darba rezultātu pēc saviem ieskatiem, jo faktiski viņš no manis ir nopircis manis izdarīto darbu. Tālāk jau klienta ieskatos – pelnīt ar šo projektu naudu, turēt lai priecētu acis vai ko vien klientam sirds kāro. Tā vairs nav mana kompetence šajā lietā savu degunu maisīt. Un šis modelis acīm redzot darbojas. Bet ne tikai tas – katra klienta publicēta un lietotā lapa un katrs manis paveiktais projekts ir arī mana reklāma. Zem katras lapas stāv mans vārds, vai uzņēmuma, kuru pārstāvu, nosaukums un šis vārds vai nosaukums ir mana reklāma. Tas ir manas kompetences un spēju rādītājs, kas norāda uz manu kvalifikāciju, kvalitāti un īpašībām, kas ceļ manu konkurētspēju un manu darba algu ģeometriskā progresijā.

Ko es nespēju izprast, ir kāpēc mūzikas industrija ir paņēmusi līdzīgu modeli, izjājusi līdz nepazīšanai un padarījusi tik nebaudāmu, ka uz to nespētu paskatīties pat paša māte, lai arī cik daudz alkohola todien nebūtu izlietots.

Un šeit ir pavisam vienkāršs biznesa modelis, kas starp citu, arī darbojas un kuru izmanto desmitiem tūkstošu mākslinieki, kuri draudzējas ar veselo saprātu.

Ir mākslinieks, ilustrācijas nolūkos sauksim viņu par Arvīdu. Arvīds velta savu laiku, no cita darba (iesākumā) brīvajā laikā komponējot klasisko mūziku. Arvīds ir mākslinieks un viņa mūzika būs baudāma ik katram klasiskās mūzikas cienītājam. Taču, lai

Arvīda ierakstus kāds pirktu, Arvīdam nepieciešama atpazīstamība, jo cilvēki vienkārši nezina par viņa eksistenci. Arvīds dodas uz radio un radio mūzikas direktors (esmu arī šajā pozīcijā pabijis) atzīst Arvīda ierakstus par labu esam. Tālāk seko Arvīda darbu iekļaušana radio mūzikas direktorijā un īsākā vai garākā laika periodā Arvīds kļūst atpazīstams visu klasiskās mūzikas mīļotāju sirdīs un radio atskaņotājos. Radio iegūst materiālu atskaņošanai, Arvīds nedalītu publikas uzmanību savā personā. Arvīda nule izdotais debijas albums, kura izdošanas finansēšanai Arvīds varētu piesaistīt kādu mūzikas mecenātu vai investoru, ar viņa kvalitatīvo māksliniecisko darbu tiek izķerts no veikalu plauktiem, notiek loģisks norēķins ar visiem projekta dalībniekiem. Arvīds ir saņēmis pietiekami daudz finansiālo līdzekļu sevis un savas tālākās profesionālās daiļrades uzturēšanai, Arvīds uzsāk veiksmīgu koncertturneju un nopelna pietiekami daudz naudas lai pat Arvīda atvašu atvases varētu īpaši neuztraukties par dažādiem materiālās pasaules sīkumiem un veltīt sevi kādam nopietnākam darbam – vēža ārstēšanai, filantropijai, doties miera misijās uz Afriku un izmantojot sev esošos līdzekļus padarīt pasauli par vietu, kurā es vēlētos audzināt tik bērnus un mazbērnus, cik vēlos es ne tik, cik var atļauties mans bankas konts. Sausais atlikums šajā modelī ir, ka ieguvēji ir visi – dažādu autoru apvienību eksistence vienkārši nav nepieciešama, Arvīds saņem vairāk naudas, jo nav jādalās ar lieku “partīciju” barības ķēdē un kaut kāds tiesību menedžments vispār nav nepieciešams, jo Arvīda darbus kā reklāmu Arvīdam var klausīties ik katrā pilsētas nostūrī, neatkarīgi vai Arvīda reklāma skan kafejnīcā vai birojā. Jo arī tur kāds līdz šim mūzikā apdalīts indivīds var izdzirdēt Arvīda skaņdarbu un izlemt par viņa albuma vai singla iegādi. Savukārt valsts policija iegūtu papildus pienākumu – kontrolēt Arvīda nelegālo albuma kopiju izplatību fiziskajā vidē un citos mēdijos. Papildus pienākumi, kā zināms, rada papildus slodzi, kuru, kā zināms, iespējams “neitralizēt” ar papildus darba vietām un kvalitatīvu apmācību, kuru no Arvīda samaksātajiem ieņēmuma nodokļiem un citiem industriju apvītiem nodokļiem Valsts Policija varētu arī atļauties. Vilks paēdis, kaza dzīva, kaimiņi tikuši pie jaunām lāpstām ar ko rakt mazdārziņu.

Tiem, kuri skeptiski domā, ka šī pieeja nedarbosies un ka realitātē tā nenotiek iesaku aplūkot informācijas sistēmu industriju, kur šis modelis veiksmīgi darbojas nule kā 2 gadu desmitu ar nu ļoti daudzos miljardos mērāmu pelņu.

Lai pilnībā nosēdinātu šo ainu mūsu uzkarsušajos prātos, aplūkosim vēl vienu manis izdomātu mūzikas autoru, ilustrācijas nolūkos sauksim viņu par Guntaru. Guntars ir ar mazliet vairāk, kā Latvijas parastajam, pelēkajam laukakmenim, intelektu apveltīts indivīds, kurš uzskata sevi par īstu mākslas bērnu. Guntars, tā pat kā Arvīds ir izvēlējies komponēt mūziku un to arī dara. Guntars, tā pat kā Arvīds dodas uz radio lai iegūtu sev un savam skaņdarbam atpazīstamību. Par nelaimi Guntaram, radio mūzikas direktors ir cilvēks, kurš patiešām saprot mūzikas jēgu un to, ka “Es salauzu kasti ar asti, visi (planētas melnādainie iedzīvotāji) ir (bērnu izmantotāji)” atkārtošana 3 minūšu garumā fonā skanot mazliet pamainītam “Nine Ich Nails” ritmam nav muzikālā skaņdarba nosaukuma vērts. Guntars tiek izraidīts no radio ēkas bēdu sagrauts un pavada savu turpmāko laiku citā darbā, sabiedrībai tik pat vitāli nepieciešamā, bet citā nozarē, piemēram, kā tramvaja vadītājs dienu dienā klausoties Arvīda klasisko mūziku, kas brīvi pieejama visiem kā Arvīda reklāmas produkts. Pēc 5 gadiem Guntars atklāj sevī tehnisko dzirksti un ar fonā skanošu jaunāko Arvīda klasiskās mūzikas skaņdarbu izgudro un prezentē pasaulei, jaunu, efektīvāku spēka un enerģijas padeves sistēmu tramvajiem un vilcieniem no kā globāls ieguvējs ir visi pasaules iedzīvotāji, jo enerģijas patēriņš uz vienu fiksēta ceļa transporta vienību tiek samazināts par 470%. Pasaule kļūst par labāku vietu, tiek samazināti kaitīgie izmeši atmosfērā, mani un tavi bērni un mazbērni var uzelpot brīvāk un izklepot no plaušām pāris litrus oglekļa dioksīda.

Acīmredzami ieguvēji ir visi. Pasaules mūzikas industrija atgūst bijušo kvalitāti, mēs varam pilnībā aizmirst par Lauriem, Guntariem, Lienēm un citiem mazā meža dīvaiņiem. Pasaule tiek atbrīvota no stresa, uzņēmumi brīvi klausās un atskaņo mūziku savos birojos un ražošanas telpās, cilvēki domā skaidrāk un savādāk, cilvēki ir brīvāki un atvērtāki jo tiem nav jābaidās no soda par kaut kādām mistiskām tiesībām, kuras unikālas vienai vienīgai industrijai – multimēdiju. Visa šī rezultāta tiek ražoti kvalitatīvāki produkti no kā ieguvēji atkal esam mēs visi. Globāla izaugsme, kosmosa ēra, cita civilizācija. Vienkāršas izmaiņas. Citāds domāšanas veids. Labāka pasaule.

Patiesā cieņā pret Tevi, manu dārgo lasītāj, un sadarbībā ar veselo saprātu,

Matīss “Roberts” Treinis,

Vecākais programmētājs, informācijas sistēmu speciālists,

taustiņinstrumentālists, mūzikas cilvēks un autors.

Es, kā šī raksta autors atsakos no jebkādām autora tiesībām attiecībā uz šo rakstu. To atļauts pārpublicēt un rīkoties ar to pēc saviem ieskatiem. Atsauce uz mani ir vēlama, bet pilnībā brīvprātīga.

[akms47]

Ak dievs… vēl viens sačurājies uz vadiem. 😀

[samurajs]

Es nesaprotu vienu – kāpēc šajā apcerējumā izmestas divas lietas: laba izglītība un titānisks, neatlaidīgs darbs?

Tiešām, Latvidžā mūzikas zvaigznes tagad cep 3 mēnešu Talantu fabrikās un Okartes skatuvēs. Rezultātā izcep radījumus, kas mazliet prot grozīties mūzikas ritmā un graciozi turēt mikrofonu. Bet neprot ne dziedāt, ne arī jēdzīgi spēlēt kādu mūzikas instrumentu.

Protams, gadās arī iedzimtie ģēniji. Bet tādi ir viens no miljona.

[root]

Tāpēc, ka neviens no tiem nav obligāts priekšnoteikums lai radītu labu mūziku. Un cepj tos, kas labi izskatās ekrānā ne tos, kam ir talants.

[pats_Toms]

Parādi ar pirkstu uz to mūziķi, kura diski veikalos tiktu izpirkti? Pamatā šeit jau visi pelna ar koncertiem, ne jau ar tiem ierakstiem.

[root]

Nafig visi piesienas pie vārdiem? 🙂 Izmainot mainīgo, princips paliek tas pats. Cmon. This is why we can’t have a nice things.

[MyNegation]

Oi, izskatās viens autortiesību aizstāvis uzradies, bet ir viens liels BET:

Kā es varu zināt, ka mana ik mēnesi iztērētā nauda par 25DVD diskiem, kurus izmantoju dažādu datu kopijām aizies tādiem izpildītājiem kā, piemēram, Defeated Sanity, Cliteater un Vital Remains nevis skruļļainajai aišai, lienei ķendijai un vēl vells sazin kādiem parazītiskiem pseidomāksliniekiem, kurus esmu gatavs iznīcināt ar uguni un akumulatorskābi. Un, protams, savu daļu no manis saņemsi arī tu čalīt, nevis mirušais Vāgners. Pērkot datu nesējus esmu jau savu algu jums mērkaķiem uzdāvinājis – cik godīgi!

Jā, un manā kolekcijā ir gandrīz 100 CD oriģinālu audio disku, pārsvarā pirkti koncertos un ārzemju webšopos.

..Nezinu vai pa tēmu iepostēju, neesmu vairs skaidrā vienkārši, bet bija interesanti palasīt btw…

[aoma]

Jefiņš galīgi sviestā sagāsjis? Ar to es domāsju tēmas autoru. deļ šitādiem viendienīšiem mūzu mūzxika ir tur tur kur viņa ir – galīgi žopā.

[Kon]

Zinot root’u nelasīju tekstu .. Guntars Račs iet dirst .. Root’s iet dirst .. mūzikas pagrīde .. tā ir vieta, kur rodas māksla, nevis komerciāls sūds .. piektdiena un promiles ir klāt, bet abi, iepriekš minētie, indivīdi vienalga iet dirst :>

Kojāns savu ir teicis!!!@@@

[m_janis]

“…esmu pamanījies savā 21 gada vecumā iekrāt pamatīgu padarīto darbu un pieredzes nastu…” Nu malacis!!! Puisīt, paaudzies, kad sāksi kaut ko saprast par procesiem reālajā dzīvē, tas arī varēsi gudri filozofēt. Iespējams, IT jomā tiešām kaut ko sajēdz, bet tas arī viss.

[garaisezis]

man par saucamajiem mūziķiem vēl tracina aktieri ar savām autortiesībām. Tu nofilmējies filmā, tev samaksāja, tad kādā huja pēc tev rakā vēl jāķīkst un jāsaņem nauda par tās filmas katras reizes demonstrēšanu tv un citur…

[Crow]

Precīzi.

Ёbert, a nevarēji vismaz bez atkal tukšas diršanas par to, kas tu neesi, iztikt?

Starp citu, tieši IT lauciņā middleware vidutāji ir visspēcīgāk iesakņojušies.

Ja kādam interesē ar argumentiem no vēstures un ekonomikas spēcināti raksti autortiesību un saistītu lietu sakarā, nevis tukša puskoklēcēju filozofēšana, Rick Falkvinge, Zviedru Pirātu partijas priekšnieks, regulāri publicējas:

https://torrentfreak.com/author/rick-falkvinge/

[root]

Augstāk esošo komentāru saturs acīmredzami norāda uz to, ka vidējam foruma komentētājam vienkārši vēl jāaug garā, prātā un mugurkaulā lai kaut vai virspusēji spētu sagatavot savu nožēlojamo sētas mieta intelektu rakstā aplūkotā modeļa pilnīgai izpratnei. Tagad aplūkošu, kādus komentārus saņemšu par absolūti šo pašu rakstu tikai angļu valodā un angliski runājošo komūnā.

🙂

[spoil]

Sauksim lietas īstajos vārdos, Aoma ir dzīvē neizdevies papucis bez mērķa un vietas. Savu neapmierināto esību iztukšo interneta ārēs demonstrējot nepārspējamu nekompetenci visās lietās un vietās. Es par savu vecumu nekaunos. Es kaunos par to, ka kāds Tavā vecumā, 21. gadsimta ietvaros un ne tuvu ne tajā tehnoloģiski vis mazāk attīstītajā valstī spēj būt tik aprobežots imbecils. Š īs diskusijas turpināšanai esi laipni lūgts nozīmēt tikšanos ar mani personīgi (+371 22159595), kur arī parunāsim par to, kas esmu vai neesmu. Internetā dirst nav malku cirst. 🙂

Uz Crowu attiecināms tieši tas pats.

Man vienkārši gribētos realitātē palūkoties uz dzīvē tik zinošajiem un virsgudrajiem interneta personāžiem, kas tik profesionāli slēpj savu patieso identitāti. Interesanti, kas jums tāds slēpjams? [/spoil]

[Anonīms]

Pierādījums tam, ka galvenais ir kādu nodirst! Autors izteicās rakstā, ka mēdiju industrija ar visiem nodokļiem un iespējamām maksām ir sagājusi sviestā.

Daļa šeit esošo cilvēku vienkārši ņēma un neargumentēti pateica: “Autors ir idiots, neko nesaprot!” Tātad, loģiski secinot, ja jūs tikko nopēlāt šo rakstu, tad sanāk ka esat PAR nodokļiem, kas tiek piemēroti par mūzikas publisku atskaņošanu, tiek piemēroti datu nesējiem, un hvz vēl kam.

Š eit, NP, biju augstākās domās par dažiem labiem, bet izrādās ka nekā.

[iKey]

eu, par klusumu taču arī ir jableķo. ir viens samērā populārs komponists, nepateikšu kurš, kura dziesma ir cik tur gara, un pilnīgs klusums. koncertā čoms piesēdās pie klavierēm, un neko nedarīja kādas 4-as minūtes. saucās arī cik tur minūtes klusums.

[msh]

Rakstam nevar nepiekrist.

[Willis]

Nesaprotu kāpēc būtu jābrīnās par to ka kāds par kaut ko grib saņemt naudu?!

Ļoti normālas kapitālisma tirgus attiecības! Pierādi tiesā mūziķiem/Akka-Laa pretējo un būs miers.

Homo homini lupus est.

[pats_Toms]

Ja es saprotu pareizi, tad tavuprāt tas, ka mūziku var izmantot jebkur un kā grib, veicinās dziesmas reklāmu.

Es tā padomāju – ja nu man pieder Adidas un es savā reklāmā ielieku kādu random izpildītāja dziesmu, kura pavisam nejauši ir tieši tas, kas manu reklāmu padara par bumbu, tad, protams, visi būs sajūsmā par manu reklāmu, pirks manas botes, bet tā kā es biju pārliecināts par to, ka man vienalga, kas ir tas mūziķis un neviena mega nepelnoša organizācija viņu neaizstāv un likums arī man neliek viņam neko maksāt… Tad viss, tam mūziķim nav pat reklāmas. Jo visiem tā dziesma saistās ar adidas, nevis ar mūziķi.

Protams, teorētiski tas viss skan lieliski, bet, manuprāt, dabā pārdot skaņdarbu nav īsti tas kā pārdot gleznu vai ko tamlīdzīgu.

[Evers]

salīdzināji p**pi ar pirkstu. Nejauc komerciālus mērķus un atskaņošanu ofisā, autobusā utml. vienā katlā!

[Evers]

kopš kura laika kapitālisms vispāŠ— ir kautkas normāls a ko? Kapitālisma ideja balstās uz ap3.14šanu.

Radiostacijas jau vienreiz ir samaksājušas par skaņdarbiem, mums vēl jāmaksā vēlreiz par to, lai klausītos radio ofisā, un lai nav jāsēž autobusā nomācošā klusumā.

[Autors]

Ieraksti