Visas savas meičas, kas man jebkad ir bijušas - esmu atradis tikai draugu lokā.
Sākumā mēs bijām divi čaļi. Es un mans klasesbiedrs. Tieši tā pat kā
Ira, uzskatu, ka viņa draugi, ar ko kopā tusējām ar laiku ir arī manējie, pēc tam mani draugi ir viņu draugi, utt..., veidojās kopējs rajona bars: gan čaļi, gan meičas.
Tātad mans bijušais klasesbiedrs ir baigais "babņiks", meičas maina ik pa mēnesi, ja ne pat biežāk. Bet, tā kā mēnesis ir diezgan ilgs laiks, tad jau tā meiča tiek ieskaitīta uzticības un draugu lokā. Tātad, ja nav variantu, tad atliek vien pašam pa savu draugu loku pameklēties (kas nemaz nav tik maziņš, kopā ap kādiem 50 - 70 cilvēkiem), nu kaut kas līdzīgs kā iekš oranžā portāla, "tavi draugu draugi"
. Un tur vienmēr var ko atrast.
Tātad pirmo meiču piespēlēja klasesbiedrs, ar to kopā biju ap gadu. Laiki mainījās un paliku viens, tad nāca visādas "nedēļbrūtes"
līdz beigās atradu savu īsto, un arī tas bija no draugu loka.
Sanāks diezgan liels murgs, lai to visu izstāstītu, bet nu beigās sanāca, ka vienkārši pusbrāļa draudzenei paprasīju viņas draudzeņu numurus, tīri tāpat, lai kopā atbrauc patusēt, utt.... Tā arī viss aizgāja, un tūlīt pēc pāris dienām mums paliks 2 gadi. Mums sakrīt ļoti daudzas intereses + vienā skolā studējam, utt... Katram jau savs stāsts ir unikāls, dažreiz vispār tik smieklīgs, ka neticami, kā tas vispār varēja notikt.
Parasti neiesaku iepazīties caur internetu, jo meiča jau var būt smuka, utt.. Bet būs pagrūtāk viņu iepazīt, jo viss viņai liksies svešs un nepierasts. To es tagad redzu, kā pusbrālis mocījās ar savu meiteni, jo mēs pārējie sākumā pret viņu ļoti noslēgti izturējāmies, ar distanci, bet nu beigās jau viss bija OK, kad iepazinām šo cilvēku patiesībā...
