Kur to visu var apskatīt un aptaustīt? Rīgā, Policijas Akadēmijā, pagrabā zem Kriminālistikas katedras. Protams, nav brīvas pieejas, bet tauta tur ir atsaucīga; iespējams, ka interesentiem izdosies sarunāt tikšanos ar saimnieku - specvienības "Omega" konsultantu, kurš ir īstens sava amata fanātiķis.
Vēl reāli šīs "spēļmantiņas" apskatāmas "Liepājas Metalurgā"; tās tur ienāk nebūt ne reti. Protams, vairāk ir mācību mīnas un lādiņi, bet gadās arī īsti spridzekļi.
Attēlā: šie "jaukumi" patlaban kā pieminekļi stāv manā iecirknī. Vidū tukši, kāds jau trotilu izķeksējis, bet lielajam lādiņam vel alumīnija detonators daļēji saglabājies:

Kas ir visu spridzekļu pamatā? Galvenokārt sprāgstviela trotils, kas bez iepakojuma atgādina parastu veļas ziepju gabalu. Tas karsējot nav bīstams, kamēr neatrodas slēgtā telpā. Tādā gadījumā pie temperatūras 300 grādu trotils detonē. Aukstā veidā šis spridzeklis detonē tikai pie stipra trieciena (piem. kapseles sprādziens). Trotils skaitās arī rūpnieciskā sprāgstviela, laikā, kad padomijas armija vācās ārā no Latvijas - tas bija viegli pieejams. Ar vienu šādu klucīti pietiek automašīnas uzspridzināšnai.

Latvijas laukos nesprāgušas munīcijas vēl papilnam, sevišķi Kurzemes pusē. Sastopami gan 2.pasaules kara laika, gan padomju armijas poligonos nesprāgušie spridzekļi. Š ādi atradumi ir sevišķi bīstami, jo:
1. nav zināms, kalab nav sprāguši
2. rūsas dēļ grūti novērtēt to vispārējo bīstamības pakāpi.
Detonatori lielākoties tiek gatavoti no krāsainā metāla, kurš nekorodē. Tātad šie spridzekļi arī pēc pusgadsimta var sprāgt. Ko darām, ja atrodam aviobumbu, mīnu, lādiņu vai granātu? Pēc iespējas neaiztiekam, ierobežojam atraduma vietu un nekavējoties zvanām policijai. Tālāk rīkosies viņi.
Svarīgi ir nekādā gadījumā nemēģināt kaut ko izjaukt vai mest ugunskurā. Tādu gadījumu netrūkst, kad jaunatne atradusi spridzekļus un mēģina tos spridzināt ugunskurā. Tad nu gaida minūtes desmit-divdesmit, un, ja nekas nenotiek - iet skatīties. Tad pēkšņi - bum! Un asiņaini gaļas gabali lido uz Sauli...
Protams, ka tas ir loģiski - lādiņa sakaršanai vajag daudz laika (paši zināt, cik laika vajadzīgs lai uzvārītu, teiksim, spaini ūdens).
Kādi spridzekļi galvenokārt ir atrodami? Daži veidi - bildēs:
- vācu armijas granātas (koka rokturi būs sapuvuši, bet metāls paliks)

Dažādas rokasgranātas (visbīstamākās ir šķembu granātas - "citroniņi", biezā korpusa dēļ tās neizrūsē)

Aviobumbas, mīnas, lādiņi

Dažāda veida lielgabalu lādiņi

Granātmetēju lādiņi un faustpatronas

Prettanku mīnas (tanks uzbrauc "plācenim" ar kāpurķēdēm un "bum!")

Kājnieku mīnas (te redzam virziendarbības mīnas, padomju un zviedru; tās izmet lodītes vai adatiņas 25-50 m tālu, bet tikai vienā virzienā. Palaišana - ar elektrodetonatoru). Vēl ir lecošās mīnas u.c.

Detonatori - maziņi, nerūsoši, bet spēj noraut 3 pirkstus. Tie ir katra spridzekļa sastāvā

Kā strādā bandīti?
Iedomājieties, jums kurjers atnes pasta paciņu. Atpakaļadrese - it kā no pazīstama cilvēka. Noliekat uz galda, tūlīt vērsiet vaļā, bet istabas klusumā liekas, ka tur kaut kas tikšķ. Paklausāties - patiešām!
Nu jūs jau esat filmas saskatījies, tūlīt vērsiet vaļā; tur būs pulksteņmehānisms, sarkanais un zaļais vads; kniebsiet pušu zaļo un būsiet varonis!
Patiesībā jūs jau esat miris!
Tādā gadījumā nesiet kājas prom cik jaudas un zvaniet draugam - vai tiešām viņš jums atsūtījis modinātāju? Ja šis neko nezin - droši zvanām 112 un gadām kad brauks speciālisti.
Š o gan uzrakstīju tikai kā tēlainu piemēru - 2007. gadā bandīti veikuši vairs tikai 2 veiksmīgus sprādzienus, bet neveiksminiekiem atņemto "bombu" kolekcija ir iespaidīga. Kā redzam - ar fantāziju lielākoties ir tā pavājāk, galvenokārt tiek lietoti tradicionālie modinātāji:

Gadās arī pa kādam advancētākam speciālistam:

Ja kādam rodas vēl kādi jautājumi par spridzekļiem - rakstām komentāros!