Pēdējos gados Eiropas Savienībā arvien biežāk tiek runāts par digitālo suverenitāti – valstu un uzņēmumu spēju kontrolēt savus datus, infrastruktūru un tehnoloģiskos risinājumus. Šī tēma kļūst īpaši aktuāla laikā, kad liela daļa digitālo pakalpojumu ir atkarīgi no globāliem tehnoloģiju gigantiem ārpus Eiropas.
Digitālā suverenitāte aptver vairākus aspektus – mākoņdatošanu, datu glabāšanu, kiberdrošību un pat programmatūras izvēli valsts iestādēs. Arvien vairāk organizāciju izvērtē iespēju izmantot Eiropā izstrādātus vai hostētus risinājumus, lai mazinātu atkarību no trešo valstu platformām.
Viens no galvenajiem virzītājspēkiem ir datu aizsardzība. Lai gan GDPR ir noteicis augstus standartus, prakse rāda, ka datu plūsma pāri robežām joprojām rada juridiskus un drošības riskus. Vietējie vai reģionālie risinājumi ļauj uzņēmumiem labāk kontrolēt, kur un kā tiek apstrādāta informācija.
Arī Latvijā šī tēma kļūst aktuālāka. Valsts iestādes un uzņēmumi arvien biežāk interesējas par alternatīvām starptautiskajiem mākoņpakalpojumiem, kā arī par atvērtā koda programmatūru, kas piedāvā lielāku caurspīdīgumu un elastību.
Eksperti uzsver, ka digitālā suverenitāte nenozīmē atteikšanos no globālajām tehnoloģijām. Drīzāk tas ir līdzsvars starp ērtībām, drošību un kontroli. Ilgtermiņā šāda pieeja var veicināt vietējo tehnoloģiju attīstību un stiprināt Eiropas konkurētspēju digitālajā vidē.
