Jaunumi

Kā iemācīt auto to, ka sniegavīri neies pāri ceļam?

Pašbraucošu automašīnu ēra vairs nav aiz kalniem, taču mākslīgā intelekta sistēmas nav tam gatavas, uz ko norāda ceļu satiksmes negadījumu specifika. Lai sagatavotu mākslīgā intelekta sistēmas ceļiem, nepieciešams pārskatīt veidu, kā mēs tās apmācām.

Iedomājieties situāciju, kurā autovadītājs brauc pa pilsētas ielu. Vadītājs nogriežas pa labi, un pēkšņi pamana ceļa priekšā objektu, kas stāv ceļa vidū. Kā rīkoties autovadītājiem?

Protams, atbilde ir atkarīga no objekta. Vai tas saplēsts papīra maiss, pazudusi kurpe vai vējritenis? Pāri tādām lietām vadītājs pārbrauks pāri bez liekas domāšanas, taču noteikti apbrauks sasķaidīta stiklu kaudzi. Autovadītājs, visticamāk, apstāsies gadījumos, kad uz ceļa stāv suns. Taču vadītājs brauks ar nemainīgu ātrumu baložu pulka virzienā, apzinoties, ka baloži aizlidos no ceļa. Autovadītājs, ļoti iespējams, izbrauktu cauri sniega kupenai, bet apies uzmanīgi būvētu sniegavīru. Īsāk sakot, persona pati ātri noteikts situācijai atbilstošākās darbības. Tas ir tas, ko cilvēki sauc par “veselo saprātu”.

Cilvēki nav vienīgie, kuriem mēdz pietrūkt veselais saprāts; tā nav arī mākslīgā intelekta sistēmās. Šis ir nopietns šķērslis pilnīgu autonomu automašīnu plašai ieviešanai. Pat mūsdienu labākajām pašbraucošām automašīnām uz ceļa esošs objekts ir izaicinoša situācija. Uztverot tādus objektus, ko cilvēki parasti ignorētu, šie transportlīdzekļi varētu negaidīti strauji nobremzēt, pārsteidzot pārējos autovadītājus nesagatavotus. Visizplatītākie ceļu satiskmes negadījumi, kuros tiek iesaistītas pašbraucošas automašīnas, izriet no cilvēku vadītu automašīnu aizmugurējām sadursmēm.

Autonomu transportlīdzekļu problēmas netiks atrisinātas, dodot automašīnām vairāk mācību datus vai striktus noteikumus rīcībai neparastās situācijās. Lai tās būtu uzticamas, šīm automašīnām nepieciešams veselais saprāts. Tas ietver plašas zināšanas par pasauli un prasme pielāgot šīs zināšanas nebijušos apstākļos. Mūsdienu mākslīgā intelekta sistēmas ir guvušas iespaidīgus panākumus jomās, sākot no attēlu atpazīšanas līdz valodas apstrādei. Taču tām trūkst stingra pamata, uz kuras balstīt veselo saprātu, veidojot teiksmi uz neparedzamām un cilvēkiem neraksturīgām kļūdām.

Veselais saprāts ir daudzšķautnains, taču viens svarīgs aspekts ir tā, lielākoties, vārdos neizsakāmās pamatzināšanas, kas ir kopīgas cilvēkiem. Tās ir zināšanas, ar kurām mēs piedzimstam vai kuras mēs iegūstam, dzīvojot šajā pasaulē. Tās iekļauj plašas zināšanas par objektu, dzīvnieku, citu cilvēku un sabiedrības īpašībām, un prasmi tās elastīgi pielietot jaunās situācijās. Var paredzēt, ka, stiklu kaudze neaizlidos tai tuvojoties, salīdzinot ar putnu baru, kas varētu pacelties spārnos. Ja vadītājs pēkšņi ierauga bumbu atlecam automašīnas priekšā, tad viņš zina, ka aiz tās varētu sekot bērns vai suns, mēģinot to noķert. No šīs perspektīvas jēdziens “veselais saprāts” spēj ietvert tieši to, ko pašreizējais mākslīgais intelekts nevar: izmantot zināmo par pasauli, lai spētu rīkoties ārpus iepriekš apmācītā vai ieprogrammētiem noteikumiem.

Mūsdienu veiksmīgākās mākslīgā intelekta sistēmas lieto dziļus neironu tīklus. Tie ir algoritmi, kas tiek apmācīti, lai pamanītu likumsakarības, balstoties uz statistiku no plašām cilvēku pieredzes piemēru kolekcijām. Šis process ir ļoti atšķirīgs no tā, kā cilvēki mācās. Mēs, šķietami, ienākam pasaulē aprīkoti ar iedzimtām zināšanām par noteiktiem pamatkoncepcijām, kas palīdz mums uzsākt ceļu uz izprašanu, tajā skaitā priekšstatu par diskrētiem objektiem un notikumiem, par telpas trīsdimensionālo raksturu un par pašu cēloņsakarības ideju.

Cilvēks mācās daudz savādāk nekā pašreizējās mākslīgā intelekta sistēmas

Cilvēki šķietami piedzimst ar augošu izpratni par sabiedriksuma izpausmēm: zīdaiņi spēj atpazīt parastas sejas izteiksmes, viņiem ir priekštati par valodu un tās nozīmi komunikācijā un elementāras stratēģijas pieaugošo vilināšanai uz saziņu. Tādas prasmes ir tik elementāras un tūlītējas, ka mēs pat neapzināmies to, ka mums tās ir un ka tās veido pamatu visam turpmākajam mācību procesam. Izrietošs secinājums no gadu desmitiem ilgas mākslīgā intelekta pētniecības ir tas, cik grūti šīs koncepcijas iemācīt mašīnām.

Papildus bērnu iedzimtajām zināšanām nāk vēl tīri iedzimta vēlme aktīvi izpetīti pasauli, noskaidrot notikumu cēloņus un sekas, izteikt prognozes un pieaicināt pieaugošos, lai tie iemāca vēlamo. Šo koncepciju veidošanās ir cieši saistīta ar bērnu motorikas un ķermeņa apzināšanas attīstību: piemēram, zīdaiņi sāk domāt par iemesliem, kādēļ cilvēki sniedzas pēc lietām, ap to pašu laiku, kad viņi paši spēj paņemt lietas.

Kamēr mūsdienu modernākās mašīnmācīšanās sistēmas sāk no tīras lapas, un funckionē kā pasīvi, bezķermeniski statistisku likumsakarību apguvēji, pretstatā, veselais saprāts zīdaiņos aug caur iedzimtām iemaņām savienojumā ar iemiesotu, sociālu, aktīvu mācīšanos, kas ir orientēta uz teoriju veidošanu un testēšanu.

Veselā saprāta implantēsanas mēģinājumi mākslīgā intelekta sistēmās ir lielākoties vērsti uz cilvēku zināšanu uzskaitīšanu: manuāla programmēšana, kolektīvo pakalpojumu izmantošana vai datu iegūve internetā par veselā saprāta “apgalvojumiem” vai steoreotipisku situāciju skaitliskām reprezentācijām. Tomēr visi šie mēģinājumi saskaras ar lielu, iespējams, liktenīgu šķērsli: lielākā daļa mūsu intuitīvo pamatzināšanu nav aprakstītas, nav izteiktas un pat nav mūsu apziņā.

Mēģina savādākas pieejas

ASV Aizsardzības departamenta aģentūra DARPA, kas ir liels mākslīgā intelekta pētījumu finansētāja, nesen uzsāka 4 gadu programmu “Cilvēka veselā saprāta pamati” (no angļu valodas – Foundations of Human Common Sense“) ar savādāku pieeju. Tā izaicina pētniekus radīt mākslīgā intelekta sistēmu, kas mācās no “pieredzes”, lai sasniegtu 18 mēnešus veca zīdaiņa kognitīvās spējas. Varētu šķist dīvaini, ka pieskaņošanās zīdainim, tiek uzskatīta par varenu izaicinājumu mākslīgajam intelektam, tomēr tas atspoguļo plaisu starp mākslīga intelekta sasniegumiem specifiskās, šaurās nozarēs un daudz vispārīgāka, vienkāršāka intelektu.

Pamatzināšanas zīdaiņos attīstās paredzamā laika periodā, norāda attīstības psihologi. Piemēram, ap 2 līdz 5 mēnešu vecumā zīdaiņu parāda zināšanas par “objektu pastāvību”: ja vienu objektu bloķē cits objekts, tad pirmais objekts vēl joprojām eksistē, pat ja to zīdainis nevar redzēt.

Šajā laikā zīdaiņi arī demonstrē apziņu, kad, objektiem saduroties, tie neiziet cauri viens otram, bet to kustība izmainās. Viņi zin, ka būtnes ar nodomu, kā, piemēram, cilvēki vai dzīvnieki, spēj izmainīt objekta kustību. Vecumā starp 9 un 15 mēnešiem mazuļiem ir izveidojusies fundamentāla “prāta teorija”: viņi saprot, ko cita persona var un nevar redzēt, un, ap 18 mēnešu vecumu, var atpazīt citas personas signālus par vajadzību pēc palīdzības.

Tā kā zīdaiņi līdz 18 mēnešu vecumam nevar mums pateikt to, ko viņi domā, tad dažus kognitīvos stūrakmeņus tiek noteikti netieši. Tas parasti ietver eksperimentus, kuri testē “sagaidāmā rezultāta pārkāpumu”. Šajā testā zīdainis vēro vienu no diviem sagatavotajiem scenārijiem, kurā tikai viens atbilst sagaidāmajam iznākumam. Teorija nosaka, ka zīdainis ilgāku laiku vēros to scenāriju, kas pārkāpj viņas sagaidāmo iznākumu. Faktiski zīdaiņi, ar kuriem tika veikts šie eksperimenti, ilgāku laiku vēro to scenāriju, kuram nav jēgas.

DARPA programmas “Cilvēka veselā saprāta pamati” izaicinājumā katrai pētnieku komandai ir uzdots izstrādāt datorprogrammu – simulētu ‘veselā saprāta būtni’ -, kas mācās no videomateriāliem vai virutālās realitātes. DARPA plāno izvērtēt šīs būtnes, veicot eksperimentus, kas ir līdzīgi tiem, kuri tika veikti ar mazuļiem, mērot būtņu “sagaidāmā rezultāta pārkāpumu signālus”.

Lielākais izaicinājums mākslīgā intelekta sistēmu izvērtēšanā

Šī nebūtu pirmā reize, kad mākslīgā intelekta sistēmas ir tiek izvērtētas ar testiem, kas radīti cilvēka intelekta noteikšanai. 2015. gadā viena grupa demonstrēja, ka mākslīgā intelekta sistēma varēja sasniegt četrgadīga bērna sniegumu IQ testā, kā rezultātā BBC ziņoja par “mākslīgo intelektu ar 4 gadīga bērna IQ”. Pavisam nesen Stenfordas Universitātes pētnieki radīja “lasīšanas” testu, kas kļuva par pamatu izdevuma New York Post ziņai, ka “mākslīgā intelekta sistēmas pārspēj cilvēkus lasītā teksta izpratnē.”

Tomēr šie apgalvojumi ir maldinoši. Atšķirībā no cilvēkiem, kuri uzrāda labu sniegumu tajā pašā testā, katra no šīm mākslīgā intelekta sistēmām tika speciāli apmacīta šaurā jomā un tām nebija nevienas no vispārējām prasmēm, kuru izmērīšanai tests tika radīts. Ņūjorkas Universitātes datorzinātnieks Ernests Deiviss (no angļu valodas – Ernest Davisbrīdināja, ka “sabiedrība var viegli nonākt pie secinājuma, ka, ja mākslīgā intelekta programma var izturēt testu, tai ir intelekts vienāds ar cilvēku, kas iztur to pašu testu”.

Ir ļoti iespējams, ka kaut kas līdzīgs notiks ar DARPA iniciatīvu. Tā varētu radīt mākslīgā intelekta programmu, kas ir speciāli apmācīta DARPA kognītīvo atskaites punktu testu izturēšanai, tomēr bez pamata intelekta, kas cilvēkus noved pie šiem atskaites punktiem. Rodas aizdomas, ka nav īsā ceļa līdz patiesajam veselajam saprātam neatkarīgi no tā, vai tiek lietota enciklopēdija, apmācību videomateriāli vai virtuālās vides.

Lai attīstītu izpratni par pasauli, būtnei nepieciešama pareizās iedzimtās zināšanas, pareiza mācību arhitektūra, un iespēja aktīvi augt pasaulē. Tām jāpiedzīvo ne tikai fizikālā realitāte, bet arī cilvēka intelekta sociālie un emocionālie aspekti, kurus nevar tik viegli nodalīt no mūsu “kognitīvajām” spējām.

Lai arī mēs esam guvuši ievērojamu progresu, mūsdienu mašīnintelekts vēl joprojām ir šaurs un neuzticams. Lai radītu vispārīgāku un uzticamāku mākslīgo intelektu, mums nepieciešams spert radikāļus soļus atpakaļ. Mums ir jākonstruē mūsu mašīnas tā, lai tās mācās kā zīdaiņi, nevis tās apmācot tās sasniegt noteiktus etalonus.

Galu galā vecāki tieši neapmāca savus bērnus rādīt “sagaidāmā rezultāta pārkāpuma” signālus. Kā zīdaiņi uzvedas psiholoģijas eksperimentos ir tikai vienkāršs blakusefekts viņu vispārīgajam intelektam. Ja mēs spēsim izdomāt, kā likt mūsu mašīnām mācīties kā bērniem, iespējams, pēc dažiem gadiem, kas balstīti ziņkāri, fizisko un sociālo mācīšanos, šīs jaunās “veselā saprāta būtnes” beidzot kļūs par pusaudžiem – tiem, kuri ir pietiekami saprātīgi, lai viņiem uzticētu automašīnas atslēgas.

Avots: The Next Web

Atbildēt

Līdzīgi raksti