Šobrīd tikai 56% Eiropas Savienības iedzīvotāju vecumā no 16 līdz 74 gadiem ir pamata digitālās prasmes. Digitālās desmitgades mērķis 2030. gadam ir 70% iedzīvotāju, kuriem ir vismaz pamata digitālās prasmes. Saskaņā ar statistikas biroja “Eurostat” datiem, Latvijā pamata digitālas prasmes ir 44% vīriešu un 46% sieviešu, kamēr Igaunijā šis rādītājs ir 63% (gan vīriešiem, gan sievietēm), bet Lietuvā 50% vīriešu un 55% sieviešu. Igaunija ir salīdzinoši tuvu digitālās desmitgades mērķiem, ko lielā mērā sekmējis arī “Tīģera lēciens” – jau 1996. gadā uzsākta programma, kuras ietvaros Igaunijas skolās tika plaši ieviestas digitālās tehnoloģijas, kā arī likti pamati e-pārvaldes sistēmai. Vai Latvijā ir iespējams savs “tīģera lēciens” vismaz 2025. gadā?
Lietuvas un Igaunijas jaunieši digitālo prasmju lomā apsteidz latviešus
Digitālo prasmju pilnveidē Latvija ievērojami atpaliek no kaimiņvalstīm, īpaši no Igaunijas. To liecina gan minētie kopējie iedzīvotāju digitālo prasmju rādītāji, gan dati, kas iezīmē tieši jauniešu digitālo pratību. Proti, “Eurostat” dati liecina, vien 67% Latvijas jauniešu (vecumā no 16 līdz 29 gadiem) ir pamata digitālās prasmes vai prasmes, kas vērtējamas nedaudz virs pamata prasmēm. Igaunijā šis rādītājs ir 87%, bet Lietuvā – 80%. Tajā pašā laikā līdzīgi pētījumi liecina, ka sociālo mediju lietošanā esam apsteiguši kaimiņus. Šī tendence patiesībā ir satraucoša, jo sociālo mediju, interneta un arī mākslīgā intelekta izmantošanai būtu jāiet kopsolī ar digitālo prasmju pilnveidi.
Minimālo iemaņu kopums
Tāpat svarīgi saprast, ka pamata digitālās prasmes nav spēja daudz un aktīvi izmantot sociālos medijos. Tas nozīmē minimālo iemaņu kopumu, kas vajadzīgs, lai droši un efektīvi lietotu digitālās tehnoloģijas ikdienā darbā, mācībās un privātajā dzīvē. Piemēram, prasme meklēt, atlasīt, kritiski novērtēt un izmantot informāciju internetā, spēja pasargāt savu digitālo identitāti, prasme radīt tekstus, attēlus, video vai citus materiālus, ievērojot autortiesības, kā arī izpratne par datu aizsardzību, privātumu, krāpšanu digitālajā vidē u.c. Tas nozīmē arī piemērotu rīku izvēli uzdevumiem un spēju novērst vienkāršas programmu un ierīču problēmas, kas var rasties ikdienas darbā. Kā var redzēt, pamata digitālās prasmes sniedzas krietni tālāk par sociālo mediju lietošanu un viens no atslēgas vārdiem ir drošība.
No 15 līdz pat 70 gadiem
Neraugoties uz to, ka Igaunija pie šiem jautājumiem sāka strādāt vēl pagājušajā tūkstošgadē, gribētos cerēt, ka arī Latvijā vēl nekas nav nokavēts. Piemēram, biedrība “Riga TechGirls”, pateicoties vairāku nozares uzņēmumu atbalstam, kopš 2020. gada organizē programmu “Iepazīsti tehnoloģijas”, kuru līdz šim absolvējuši jau 31 000 dalībnieki no visas Latvijas. Šie cilvēki ne tikai ieguvuši pamata digitālās prasmes, bet arī iepazinuši IT nozari un karjeras iespējas tajā. Programmā, kurā arī šobrīd norit jaunā uzņemšana, piedalījušies interesenti vecumā no 15 līdz pat 70 gadiem, kas ļāvis secināt – katrai vecuma grupai ir atšķirīga motivācija, tomēr digitālo prasmju pilnveide ir nepieciešama ikvienā vecumā.
Katrai vecuma grupai sava motivācija
Iespējams, senioriem nav aktuāls jautājums par konkurētspēju darba tirgū un karjeras maiņu, tomēr arī tiem, kuri vairs nav aktīvi darba vidē, nepieciešamas prasmes, lai izmantotu valsts e-pakalpojumus, lietotu e-pastu, interneta banku, droši lietotu internetu un tā sniegtās saziņas iespējas, un galu galā – lai nekristu par upuri kādam no digitālās krāpniecības veidiem, kas šobrīd, pateicoties mākslīgajam intelektam, kļūst advancētāki, un grūtāk atpazīstami. Ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem digitālās prasmes, piemēram, tādu rīku kā “Canva”, “Jira”, “Lovable” vai “Notion” izmantošana, nozīmē arī konkurētspēju un produktivitāti darbā, savukārt, jauniešiem dažādi rīki var noderēt mācību un studiju procesā. Tomēr vienlaikus svarīgi apzināties, ka tie ir atbalsta rīki, un neatceļ pašu atbildību un kritisko domāšanu. Un domājot par mācību procesu, vienlīdz svarīgas ir arī pedagogu digitālās prasmes. Kopumā, ikvienā vecuma grupā, apzinoties un izprotot, kāpēc ir nepieciešamas digitālās prasmes, arī motivācija mācīties ir daudz augstāka.
Ja Latvija vēlas panākt savu “tīģera lēcienu”, ir nepieciešama ne tikai mērķtiecīga valsts politika un ilgtermiņa investīcijas digitālajā izglītībā, bet arī sabiedrības attieksmes maiņa – izpratne, ka digitālās prasmes nav luksuss vai jauniešu privilēģija, bet gan pamatnosacījums drošai, ērtai un konkurētspējīgai dzīvei mūsdienu pasaulē.
