Tiek prognozēts, ka līdz 2030. gadam pasaules elektroenerģijas patēriņš datu centru vajadzībām dubultosies. Laikā no 2024. līdz 2030. gadam tas palielināsies par aptuveni 15% gadā, vairāk nekā četras reizes apsteidzot patēriņa pieauguma tempu visās pārējās nozarēs.
Vai Latvija būs klusējošs novērotājs vai arī spēs “noķert vilni”, tā paverot sev jaunas bezprecedenta izaugsmes iespējas un liekot lietā valsts būtiskāko resursu – kvalificētus darbiniekus?
Pasaule mērķtiecīgi tuvojas laikmetam, kurā noteicošā loma būs mākslīgajam intelektam (MI), datu centriem un digitālajiem pakalpojumiem ar augstu pievienoto vērtību. Mūsu ziemeļu kaimiņi jau tagad šīs tehnoloģijas aktīvi integrē uzņēmējdarbībā. Dānijā dažādos biznesa procesos MI izmanto 42% uzņēmumu, Somijā – 37%, Zviedrijā – 35%, bet Norvēģijā – 29%. Salīdzinot ar 2024.gadu, izaugsmes temps ir nepieredzēti straujš: 10-15% pēdējā gada laikā. Tikmēr Latvijā MI risinājumus šobrīd izmanto tikai 15% uzņēmumu (tiesa, tas jau ir divreiz vairāk nekā 2024. gadā, kad to darīja tikai 7%). Ja spēsim piesaistīt MI un datu centrus savā valstī, mūsu eksporta potenciāls pakalpojumiem ar augstu pievienoto vērtību pieaugs vairākkārt. Mums ir kvalitatīva izglītības bāze, kas sagatavo talantīgus IT nozares profesionāļus. Esmu pārliecināts, ka Latvija var konkurēt ar citām valstīm nevis ar lētu darbaspēku ražošanā, bet ar zināšanām. Un mums tas ir jādara, jo tieši tā varam attīstīt ekonomiku, kas balstās augstas pievienotās vērtības pakalpojumos. tas palīdz attīstīt ekonomiku uz tādu pakalpojumu bāzes, kam ir augsta pievienotā vērtība.
Taču datu centriem ir nepieciešams būtisks resurss: liels stabilas elektroenerģijas apjoms. Starptautiskā Enerģētikas aģentūra lēš, ka jau šobrīd datu centri patērē ap 415 TWh jeb 1,5% no pasaulē patērētās elektroenerģijas, un pieprasījums ik gadu palielinās par 12%. MI šo tempu paātrina vēl vairāk: jaudīgie mūsdienu serveri patērē neticami daudz elektrības.
Skandināvijas valstis šo izmanto stratēģiski ļoti pareizi. Somija, Zviedrija, Dānija un Norvēģija aktīvi piesaista un attīsta datu centrus un MI infrastruktūru. Tehnoloģiju milzis “Microsoft” ir atzinis, ka Ziemeļvalstis ir ideālas datu centru izvietošanai: uzticami elektroenerģijas tīkli, piemērots klimats, infrastruktūra, pieejama salīdzinoši lēta un stabila bezoglekļa elektrība. Somijā pat atrasts veids, kā gūt papildu labumu: datu centru radītais siltums tiek izmantots pilsētas apkurei – viens klasteris spēj apsildīt līdz 40% Espo pilsētas. Mēs redzam, kā enerģētikas infrastruktūra var kalpot sabiedrības labumam vienlaikus vairākos veidos. Arī mūsu kaimiņi rosās. Tā, piemēram, Lietuva aktīvi aicina izvietot datu centrus pie sevis, datu centru attīstītājiem un investoriem piedāvājot attīstītu enerģētikas infrastruktūru, pieejamu atjaunīgo enerģiju, investīciju un nodokļu atvieglojumus. Vēl jo vairāk, Lietuva ir pievienojusies iniciatīvai Eiropā izveidot pasaules līmeņa superdatoru ekosistēmu un ar ES atbalstu ir uzsākts 130 miljonu eiro vērts MI datu centra būvniecības projekts.
Proti, likumsakarība ir acīmredzama: jo lielāks ir atjaunīgās enerģijas īpatsvars ar zemām robežizmaksām – pirmām kārtām tā ir vēja un saules enerģija, jo zemāka un stabilāka ir elektrības cena. Tas ir tā dēvētais merit order efekts: ja vēja un saules enerģija izspiež no tirgus gāzi, ogles un atomenerģiju, tās vairs nenosaka cenu. Spilgts piemērs ir Spānija, kas sešu gadu laikā ir samazinājusi cenu atkarību no gāzes no 75% līdz 19% stundu gadā. Rezultātā 2025. gada pirmajā pusē elektroenerģijas vairumtirgus cena Spānijā bija par 32% zemāka nekā vidēji ES (62 eiro/MWh). Salīdzinājumam: Latvijā vidējā elektroenerģijas cena šajā pat periodā bija 87,30 eiro/MWh jeb par 29% augstāka.
Latvijā cenas joprojām ir svārstīgas un augstas, jo megavatstundas vērtību bieži vien diktē dārgā gāze. Taču, ja vēlamies gūt labumus no strauji augošās MI un datu industrijas, mums jārēķinās ar pieprasījuma pieaugumu. Līdzīgi kā smagā rūpniecība pirms 100 – 150 gadiem, arī šī modernā tehnoloģiju joma sola milzīgus ienākumus valsts līmenī. Ir jāizlemj: mēs vēlamies būt līderi vai atpalicēji?
Kamēr mēs domājam, līderi jau ir izlēmuši izmantot vēja enerģiju. 2024.gadā Zviedrijā vējš ir nodrošinājis rekordlielu apjomu – 40,8 TWh jeb ap 25% no visas elektroenerģijas ģenerācijas gada laikā, turklāt decembrī vējš bija lielākais enerģijas avots (35%). Starptautiskā Enerģētikas aģentūra min Zviedriju kā piemēru skaidrojumam par to, cik svarīga ir bezoglekļa (fossil-free) elektroenerģijas pieejamība un nepieciešamība sistēmiski plānot tieši šādu energosistēmu, ņemot vērā strauji augošo pieprasījumu. Igaunijas Vēja enerģijas asociācija ziņo, ka 2024.gadā vēja un saules enerģijas ražošana pirmoreiz pārsniegusi 1 TWh slieksni (turklāt vēja enerģija nodrošināja 63% no kopējā saražotās enerģijas apjoma). Vēl iespaidīgāki rādītāji ir Lietuvā, kur atjaunīgajai enerģija ir arvien būtiskāka nozīme – 2024. gadā kopējā enerģijas portfelī vēja enerģija nodrošināja 3,9 TWh, bet saules enerģija – 1,3 TWh.
Vēja parki nav tikai “zaļās idejas” – tās ir arī darbavietas un reģionu attīstība. Visos posmos, sākot no celtniecības līdz pat ekspluatācijai, veidojas stabilas piegādes ķēdes un pieprasījums pēc kvalificētiem speciālistiem. Atbilstoši “Wind Europe” (Eiropas vēja enerģijas ražotāju profesionāļu apvienība) aplēsēm, vēja enerģētika jau patlaban Eiropā nodrošina 350 000 darba vietu, bet līdz 2028. gadam pieprasījums pēc speciālistiem palielināsies gandrīz divkārt. Latvijas reģioniem tā ir iespēja piesaistīt ilgtermiņa investīcijas un nodrošināt stabilu nodarbinātību, bet valstij kopumā – iespēja attīstīt eksporta pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību.
Mums ir izvēle: turpināt strīdus par un ap vēja parkiem vai arī atzīt tos par nākotnes ekonomikas pamatu. Ja gribam, lai Latvija kļūst par modernu tehnoloģiju, mākslīgā intelekta, inovatīvu pakalpojumu zemi un atdzimst reģioni, mums jau šodien stratēģiski un atbildīgi jāplāno vēja enerģijas attīstība. Tās ir investīcijas ne tikai kilovatstundās, bet arī mūsu valsts konkurētspējā, ekonomiskajā noturībā un ilgtspējā.
