Privātuma un drošības labad padomājiet divreiz, pirms piešķirat mākslīgajam intelektam piekļuvi saviem personas datiem.
Mākslīgais intelekts nu jau tiek ieviests gandrīz katrā dzīves jomā. Sākot ar viedtālruņiem un lietotnēm, beidzot ar meklētājprogrammām un pat automātiskajiem ēdienu izsniegšanas lodziņiem, tas patiesi ir visur.
Tas, ka tīmekļa pārlūkprogrammās tiek integrēti MI asistenti un tērzēšanas roboti, liecina, ka cilvēku ieradumi informācijas meklēšanā un lietošanā būtiski mainījušies, salīdzinot ar situāciju vēl pirms dažiem gadiem.
Taču šie rīki arvien biežāk pieprasa nepiedienīgi plašu piekļuvi lietotāju datiem. Ir labs aizpildinājums, proti, ka šāda informācija esot nepieciešama, lai nodrošinātu MI darbību. Šāda prakse nav normāla un nedrīkst kļūt par normu.
Lietotāja dati kļūst par valūtu
Pavisam nesen vēl bija pilnīgi saprātīgi uzdot jautājumus, kāpēc šķietami vienkārša “lukturīša” vai “kalkulatora” lietotne pieprasa piekļuvi kontaktiem, fotogrāfijām un reāllaika atrašanās vietai. Šādām lietotnēm šie dati nebija nepieciešami to pamatfunkcijām, taču to izstrādātāji cerēja nopelnīt, pārdodot lietotāju informāciju.
Šodien mākslīgais intelekts bieži vien rīkojas līdzīgi.
Labs piemērs ir Perplexity jaunā pārlūkprogramma Comet, kas ļauj veikt meklēšanu ar MI dzinēju un automatizēt ikdienas uzdevumus, piemēram, e-pastu un kalendāra notikumu kopsavilkumu veidošanu.
Taču ziņu aģentūrai TechCrunch izmēģinājuma laikā tika atklāts, ka, pieprasot piekļuvi Google kalendāram, Comet vēlas arī piekļuvi e-pastu melnrakstiem, spējai sūtīt vēstules, lejupielādēt kontaktus, rediģēt visus kalendārus, kā arī nokopēt visu uzņēmuma darbinieku sarakstu.
Perplexity gan norāda, ka liela daļa datu tiek glabāta lokāli, taču tam netraucē izmantot datus savu MI modeļu uzlabošanai.
Mākslīgais intelekts kļūst arvien uzbāzīgāks
Perplexity nav vienīgais piemērs. Arvien vairāk MI lietotņu, kas sola ietaupīt lietotāju laiku pieprasa piekļuvi tiešajiem sarunu ierakstiem, kalendāriem, kontaktiem un vēl daudz kam citam.
Arī Meta testē savas iespējas šajā jomā, piemēram, pieprasot piekļuvi fotogrāfijām, kuras vēl nav augšupielādētas. Tas ļauj lietotnes veidotājiem iegūt vēl neapstrādātu, personīgu informāciju.
Signal prezidente Meredita Witakere MI palīgus salīdzināja ar “sava prāta ielikšanu burkā”. Viņa norādīja, ka MI rīki var solīt palīdzēt rezervēt galdiņu vai iegādāties biļetes. Tomēr, lai to izdarītu, tie vēlas piekļuvi pārlūkprogrammai (kas ļauj nolasīt paroles, grāmatzīmes un pārlūkošanas vēsturi), maksājumu datiem, kalendāram un kontaktiem.
Reālas drošības un privātuma briesmas
Problēma slēpjas faktā, ka, piešķirot šādu piekļuvi, lietotāji vienā mirklī atdod uzņēmumiem kontroli pār visu savu personīgo informāciju, sākot ar iesūtni, ziņojumiem un kalendāra ierakstiem, beidzot ar vēsturiskiem datiem. Tas viss, lai ietaupītu dažas minūtes laika.
Turklāt MI palīgi bieži darbojas autonomi, lietotāja vārdā. Tas prasa milzīgu uzticēšanos gan tehnoloģijai (kas joprojām mēdz kļūdīties vai sniegt aplamus rezultātus), gan uzņēmumiem, kuru peļņas modelis ir balstīts tieši uz lietotāju datu izmantošanu. Kad kaut kas noiet greizi, darbiniekiem ir iespēja pārskatīt jūsu privātos jautājumus, lai saprastu, kas nogājis greizi.
No drošības un privātuma viedokļa šāda apmaiņa vienkārši nav tā vērta. Ikvienai lietotnei, kas pieprasa šāda līmeņa piekļuvi, vajadzētu radīt vismaz tādu pašu aizdomīguma sajūtu kā “lukturīša” lietotnei, kas grib zināt jūsu atrašanās vietu.
Pirms nododat MI uzņēmumiem tik daudz datu, ir vērts padomāt – vai tas, ko jūs saņemat pretī, tiešām ir tā vērts?
Avots: TechCrunch
