jazzer nu es saprotu ka tava sajēga ir radusies no biezas vācu autora grāmatas “velosports iesācējiem” izlasīšanas, kamēr manējā sajēga ir radusies tādā pašā ceļā, kā mana sajēga par citu tehniku – praksē 🙂 To desnu mana mutere nopirka, kad viņai bija mazāk gadu kā man tagad – līdz ar to es savā bērnībā diezgan daudz ar to izbraukājos, kaut gan pamatā pēdējos piecos gados. Amortizācija – nu pastāsti man, kur tā der. Pakaļas amortizācijai, braukšanas drošību neapdraudot ir ērts sēdeklis un nekas vairāk nav vajadzīgs. Kamēr tie amortizatori reāli neko īpašu neamortizē jo viņi to nespēj, nav jau mašīna, kur ir cita masa un amartus var uz vidu nolikt un šie visu laiku staigā – te velosipēdists, kurš ar savām darbībām var ietekmēt svaru, sastāda lielāko svara daļu – tā ja cilvēks ir kaulu kambaris, tie amarti vispār nedarbojas, bet ja manā svara kategorijā [vēl pagaidām sveru 115 kg], tad galvenais to devums – velosipēda ģeometrijas izmainīšana – es nevēlētos ar kaut kādu amortizētu riteni braukt bezceļos, jo ar to priekšējās dakšas bezjēdzīgo dažu ceņu pagājienu var pietikt lai pārlidotu pāri ragiem 😀 – minies kājās piecēlies, iebrauc ar priekšējo riteni bedrē, līdzsvars izmainās un aidā. Un bedres divkāršošana nav amortizācija – amortizācija ir tad, kad transportlīdzekļa līmenis nemainās, bet riteņi maina savu pozīciju attiecībā pret ceļu – velosipēdam tas nav iespējams. Ja gribi apgalvot ka ir, tad saki – tu vari klasisko graņķarofkas veļasdēļi izbraukt kā ar mašīnu – braucot pa pašu niknāko redeli velosipēds paliek taisns un nelīgojas/nekratās?
Pareiza sēdpozīcija ir tā, kurā cilvēks jūtas ērti 🙂 Tur tajos sakucušajos 45 grādos ērti ir aizmīties līdz veikalam, ne tālāk. Kaut gan tas parasti tāpat notika ar taisnu muguru un rokām pa gaisu 😀
.
