2025. gada rezultāti enerģētikā: izpildot vien 9% no 2030. gada mērķa, Latvija atkal nopietni atpaliek no kaimiņiem

2025. gada rezultāti liecina, ka Latvijā kārtējo reizi nonākusi situācijā, kad ir formāli izvirzīti enerģētikas nozares stratēģiskie mērķi, taču faktiskais progress ir daudz lēnāks nekā kaimiņvalstīs. Lielākā problēma ir hroniska atpalicība vēja enerģētikas attīstībā, kas Eiropā ir pamats pieejamai elektrībai un ekonomiskajai konkurētspējai. Tieši milzīgā atpalīcība AER un tieši VES jaudu neesamība, ir viens no būtiskākajiem iemesliem ekonomikas mazākai attīstībai Latvijā salīdzinot ar kaimiņvalstīm. Tā, vērtējot pērnā gada rezultātus, norāda Latvijas Atjaunīgās enerģijas asociācija (LAEA).

Latvija 2025.gada nogalē ir uzstādīti vien 0,13 GW vēja enerģijas jaudas, kaut arī atbilstoši Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā izvirzītajiem nacionālajiem mērķiem līdz 2030.gadam būtu jābūt uzstādītiem 1,5 GW, proti, patlaban ir izpildīti tikai 9% no plāna. Salīdzinājumam:

• Lietuva: uzstādīti 2,5 GW, mērķis ir 5,9 GW — 42%^[1]
• Igaunija: uzstādīti 0,7 GW, mērķis ir 2,85 GW — 24%
• Zviedrija: uzstādīti 18 GW, mērķis ir 24 GW — 75%
• Somija: uzstādīti 9 GW, mērķis ir 10 GW — 90%

Lai gan šobrīd būvniecības stadijā ir daži projekti (Augstkalni, Rapsoil, Laflora un Pienava), mēs joprojām esam tālu no nospraustiem mērķiem.  Tādējādi Latvija pilda plānu sešas reizes sliktāk nekā Lietuva un gandrīz trīs reizes vājāk nekā Igaunija, nemaz nerunājot par Ziemeļvalstīm.

“Latvijai ir pamanāms progress saules enerģētikas attīstībā – sasniegti 0,66GW jeb 55% no mērķa 1,2GW, kas ir salīdzināms vai pat labāks rādītājs nekā dažām kaimiņvalstīm. Tomēr vēja enerģētikas attīstība joprojām ir vājā vieta. Tas ir īpaši būtiski ziemas sezonā, kad saules un hidroenerģijas ražošanas apjomi sarūk. Mēs nevis kompensējam šo abu elektroenerģijas avotu ražīguma kritumu ar vēja enerģiju, bet gan iepērkam dārgo gāzi, kas uzreiz atspoguļojas cenās galalietotājiem,” skaidro LAEA valdes priekšsēdētājs Alnis Bāliņš.

2025.gadā elektroenerģijas vidējā cena^[2]  nākošās dienas elektroenerģijas tirgū Latvijas segmentā – 85,72 eiro/MWh – bija visaugstākā Baltijā un daudz dārgāka nekā Skandināvijas valstīs:

• Somijā – 40,47 EUR/MWh
• Zviedrijā (SE3 zona) – 46,43 EUR/MWh
• Dānijā (DK2) – 82,49 EUR/MWh
• Norvēģijā (NO1) – 69,34 EUR/MWh

Eksperts uzsver, ka atšķirības vērojamas ne tikai jaudās, bet arī faktiskajā ģenerācijā. 2024. gadā:

• Lietuva no vēja saražoja apmēram 3,8 TWh elektroenerģijas
• Igaunija – apmēram 1,3 TWh
• Latvija – tikai apmēram 0,2 TWh

Vienlaikus, pēc Eurostat datiem,_^[3] 2024.gadā atjaunīgi energoresursi nodrošināja 47,5% no kopējā elektrības patēriņa ES, bet lielākie avoti bija vējš (38%), hidroenerģija(26,4%), saule(23,4%).Augstie vēja un saules ražošanas apjomi ļauj Lietuvai mazināt atkarību no importa – ja 2024.g. Lietuvas elektroenerģijas neto importa apjoms bija 6,25 TWh, tad 2025. gadā vairs tikai 2,72 GWh^[4] un paredzams, ka 2026. gadā tas turpinās samazināties, veicinot valsts IKP izaugsmi.

Proti, tieši vējš ir Eiropas “lētās enerģijas” lielākais dzinējspēks, un valstis, kuras tajā iegulda, iegūst konkurences priekšrocības gan privātpersonu, gan arī uzņēmumu segmentā.

„Uz šī fona mēs ne tikai necenšamies mazināt atpalicību, bet paši liekam sev šķēršļus. Tā vietā, lai paātrinātu vēja enerģētikas attīstību, mēs radām jaunas barjeras, sākot ar ierobežojumiem pašvaldību teritorijas plānojumos līdz pat iniciatīvām, kas faktiski piešķir pašvaldībām veto tiesības projektu attīstībai. Tas investoriem rada tiesisku nenoteiktību un mazina prognozējamību: ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN) nevar uzsākt, ja projekts nav ierakstīts plānā, savukārt papildu jaudas limiti bloķē jaunas iniciatīvas pat tur, kur ir potenciāls,” skaidro A. Bāliņš. “Tā rezultātā projektu īstenošana kavējas vai apstājas: piemēram, 2025.gadā uzņēmums “Latvijas vēja parki” bija spiests pārtraukt izpēti divās potenciālās lokācijās teritorijas saskaņošanas problēmu, kā arī nesabalansētu dabas aizsardzības un drošības prasību dēļ. Ja mēs tā turpināsim, tad riskējam zaudēt konkurences cīņā par investīcijām Lietuvai un Igaunijai. Privātie lietotāji būs spiesti maksāt par elektrību daudz dārgāk nekā kaimiņi. Un nevis tāpēc, ka mums nebūtu vēja, bet gan tāpēc, ka mēs to neizmantojam.”

Vienlaikus Lietuvas pieredze rāda, ka mērķtiecīgi attīstot atjaunīgās enerģijas avotus, atsevišķās dienās valsts spēj pilnībā sevi nodrošināt ar AER ražotu elektrību. Šāda situācija Lietuvā veidojās 2025.gada 26.jūnijā, un tā nav vienīgā reize. “Arī mēs tā varam: savā zemē – sava enerģija,” secina eksperts.

---