Izskatās, ka eksotisko braucamo kā Segway, Gyroscooter vai Monowheel laiks ir pagājis. Tie izrādījušies pārāk bīstami un traumatiski ekspluatācijā, tāpēc atsevišķās valstīs pat aizliegti ar likumu. Arī ātrums tiem ir ne visai. Šobrīd ASV lielās pilsētas pārpludina cits elektrotransporta veids – skrejriteņi jeb elektroskūteri. Ar tiem brauc gan kompāniju CEO, gan ierindas darbinieki, jo īsās distancēs tas ir nesamērojami ērtāk nekā ar auto. Nevienam nav noslēpums kāda ir parkošanās situācija lielpilsētās darbdienās. Ideja pavisam vienkārša: uz viedtālruņa aplikācijas sameklējam vietu, kur atrodas tuvākais braucamais. Kad atradām – noskanējam QR kodu uz skrejriteņa paneļa, un brauciens var sākties. Par pakalpojumu atvelk 1 USD plus 15 centus par katru ceļā pavadīto minūti. Ātrums nav mazais – 24-35 km/h atkarībā no modeļa. Kad esam galā – pametam braucamo jebkurā vietā. Nekādu ierobežojumu nav.
Tagad tāda situācija: mēs pa ceļam vēlamies ieskriet veikalā. Kamēr neesam pakalpojumu apturējuši, skaitītājs nežēlīgi uzskaita minūtes un dolārus. Bet ja pārtrauksim, skrejriteni paņems kāds cits, un vajadzēs meklēt nākamo. Tāpēc gudrinieki pamanās braucamo paslēpt krūmos vai kādās nišās, kur to grūti atrast. Šādi pēc pusstundas prombūtnes var ietaupīt ap 3 dolāriem. Sīkums, bet patīkami. Par vieglāku sameklēšanu arī ir padomāts. Lai būtu vieglāk atrast no aplikācijas, katrā skrejritenī iemontēta ļoti skaļa sirēna – līdzīga auto signalizācijai. Tā ieslēgsies arī tad, ja kāds gribēs braukt bez maksas, vai kāds gribēs braucamo nozagt. Šo nepārtraukti kaucošo sirēnu dēļ daudzi pilsētnieki neieredz skrejriteņus. Rezultātā rodas vandāļi, kas labprāt uzmet kokos, slīcina dīķos un visādi citādi iznīcina šīs ierīces, un pēc tam dalās ar sasniegumiem soctīklos. Tomēr lielās elektroskrejriteņu nomas kompānijas kā Bird, Lime, Spin tas neuztrauc – kaut arī Sanfrancisko jau trešā daļa braucamo ir sapostīti – nauda nāk kā pa reni un sedz visus zaudējumus.
Elektroskrejriteņu noma dod darbu daudziem. Vandāļu aktivitātes izraisījušas īstu bumu remontdarbnīcu vidū – vietās, kur darbojas Bird, Lime vai Spin – nākas remontēt 75-100 riteņus dienā. Un darba pietiekot nedēļām uz priekšu. Tiek pieņemti darbā arī privātmeistari, kuriem maksā pec gabaldarba. Jau tūkstošiem dažādu meistaru ir pārkvalificējušies uz skrejriteņu remontu.
Oriģināli atrisināta uzlādēšanas problēma. Naktī braukt ar elektroskrejriteni nedrīkst, jo tad pie darba ķeras lādētāji. Viņu darbs atgādina Pokemon Go spēli. Īpaša tālruņa aplikācija kartē uzrāda visus tos braucamos, kam baterija tuvu nullei. Atliek vien tos sameklēt un aizvest lādēt. Sākumā firma Bird katram kandidātam izsniedz 3 lādēšanas kabeļus. Pēc pārbaudes laika tas var saņemt vēl piecus.
Lai saņemtu naudu, skrejritenim 7 no rīta jābūt braukšanas gatavībā. Lime maksā 12 USD par katru uzlādēto braucamo, Spin – 5 USD, bet Bird ir viltīgāks. Tur atlīdzība svārstās no 5 $ līdz 25 $ atkarībā no tā, cik viegli vai grūti ierīci bijis atrast un cik ilgi tā stāvējusi bez enerģijas. Atrast 25 $ vērtu pokemonu nav viegli, liela varbūtība, ka nāksies kāpt kokā pakaļ vai vilkt ārā no dīķa. Protams, atsevišķi lādētāji iemanījušies sistēmu apmānīt: iekrauj riteņus pikapā, bet neuzlādē, un gaida, līdz samaksa pieaugs vairākas reizes. Šādi par pusstundas darbu varot nopelnīt 75-200 dolārus atkarībā no kabeļu skaita, kāds kuram izsniegts. Protams, Bird tas nepatīk un visi lādētāji saņēmuši e-mail ar brīdinājumu par banu pieķeršanas gadījumā. Bet tas nevienu nebaida un bizness turpinās.
Arī zagļiem viegla dzīve: ja jauns elektroskrejritenis maksā ap 500 $, tad tam izņem GPS moduli un sit gaisā caur eBay. Tur šos braucamos var dabūt par 50 dolāriem.
Par biznesa pusi domas dalās. Investori ir pārliecināti, ka elektroskrejritenis īsās distancēs ar laiku izkonkurēs visus citus pārvietošanās līdzekļus. Vajag uz frizētavu – paņem. Vajag uz ātro ēstuvi – paņem. Kaut 10 reizes dienā. Un nav jāraizējas par “korķiem”. Citi gan to uzskata par kārtējo bumu. Jebkurā gadījumā Bird, Lime un Spin tirgus vērtība jau mērāma miljardos dolāru, un akcijas ejot uz “urā”. Eiropā gan pagaidām uz šo visu raugās skeptiski, kaut arī Parīzē jau testē.
2 Responses
Tieši sāku domāt, ka jāiegādājas vienu tādu sev. Ar riteni tomēr ir lielāka ķēpa, kā ar tādu braucamo.
Man tāds nav un pirkt tādu netaisos, es braucu ar patiešām labu (MTB) velosipēdu, ja elektroskrejriteņa vadītājiem nākamgad nebūs obligāta prasība lietot elektriskos atstarotājus, es būšu pat ļoti pret braukšanu ar tādiem pa ielu. Tādi brauc ļoti klusu un diezgan ātri, pirmajā brīdī pat nevar saprast, vai tas ir gājējs vai braucējs un esmu redzējis Rīgas centrā ka uz tādiem brauc solīdā kostīmā un ar solīdu dokumentu somu.
Vispār lai vasaras laikā atbraukt uz darbu Rīgas centrā, kolosāls braucamais.