Eiropas Savienība pēdējo mēnešu laikā ir nonākusi kiberdrošības krīzes epicentrā, padarot skaidri redzamas tehnoloģiskās ievainojamības.
Vairāki savstarpēji nesaistīti, bet satraucoši starpgadījumi, kas sākas ar datu noplūdēm un beidzas ar iespējamiem spiegošanas mēģinājumiem, liecina, ka Eiropas institūciju digitālā infrastruktūra kļūst par arvien pievilcīgāku mērķi gan kibernoziedzniekiem, gan ārvalstu atbalstītiem hakeriem.
Krīze saasinājās pēc tam, kad Eiropas Komisija apstiprināja vismaz divus kiberdrošības apdraudējumus šī gada laikā. Viens no tiem skāra mākoņinfrastruktūru, kas uztur europa.eu tīmekļa platformu. Sākotnējā izmeklēšana liecina, ka uzbrucēji ieguvuši piekļuvi sensitīvai informācijai, tostarp lietotāju vārdiem, e-pasta adresēm un pat e-pasta saturam.
Lai gan iestādes uzsver, ka iekšējās sistēmas nav tieši kompromitētas, fakts, ka nopludināti simtiem gigabaitu datu, rada nopietnus jautājumus par drošības kontroles efektivitāti.
Papildu sarežģījumus rada tas, ka uzbrukums, visticamāk, nav bijis saistīts ar tehnoloģisku ievainojamību pašos mākoņpakalpojumos. Tā vietā eksperti pieļauj, ka izmantots kompromitēts konts vai konfigurācijas kļūda. Tas nozīmē, ka problēma var būt ne tikai tehnoloģijā, bet arī cilvēkfaktorā un procesu pārvaldībā.
Amazon Web Services (AWS), kura infrastruktūra tika izmantota, norādīja, ka tās sistēmas darbojušās kā paredzēts, netieši pārliekot atbildību uz konfigurācijas vai piekļuves pārvaldības jautājumiem pašā Komisijā.
Uzbrukumi kļūst sarežģītāki un mērķtiecīgāki
Otrs būtisks incidents skāra Eiropas Komisijas iekšējo IT sistēmu, kas pārvalda mobilās ierīces. Šajā gadījumā hakeri, iespējams, ieguva piekļuvi darbinieku kontaktinformācijai, tostarp tālruņu numuriem. Lai gan iestādes uzsver, ka pašas ierīces nav uzlauztas, šāda informācija var būt pietiekama, lai veiktu tālākus uzbrukumus, piemēram, sociālās inženierijas kampaņas.
Īpaši satraucošs ir aspekts, kas saistīts ar saziņas drošību. Eiropas amatpersonas tika brīdinātas par plaša mēroga kiberkampaņu, kurā uzbrucēji izmantoja viltotus Signal atbalsta rīkus, lai izkrāptu lietotāju piekļuves kodus.
Tas piespieda pat pārtraukt dažas iekšējās sarakstes grupas, neskatoties uz to, ka Signal ilgstoši tika uzskatīts par vienu no drošākajām saziņas platformām.
Šī situācija uzsver būtisku problēmu, proti, pat drošākie rīki kļūst ievainojami, ja uzbrukumi tiek vērsti pret lietotājiem, nevis tehnoloģiju. Tieši šādas sociālās manipulācijas metodes šobrīd kļūst par vienu no efektīvākajiem kiberuzbrukumu veidiem.
Kurš ir vainīgs pie krīzes?
Atbildības jautājums šobrīd joprojām ir neskaidrs, taču aizdomas krīt gan uz organizētiem kibernoziedzniekiem, gan uz valstu atbalstītām struktūrām.
Uzbrukumā Komisijas datiem tika identificēta hakeru grupa ShinyHunters, kas jau iepriekš bijusi saistīta ar liela mēroga datu zādzībām un uzbrukumiem starptautiskiem uzņēmumiem.Vienlaikus Eiropas drošības dienesti norāda arī uz iespējamu Krievijas izcelsmes kiberkampaņu, īpaši attiecībā uz mēģinājumiem kompromitēt amatpersonu saziņu.
Šāda publiska atribūcija ir reta, jo parasti valstis izvairās no tiešas vaininieku nosaukšanas bez pilnīgas pierādījumu bāzes. Tas liecina par situācijas nopietnību.
Ko var secināt par digitālās infrastruktūras drošību?
Šī kiberkrīze atklāj strukturālas problēmas Eiropas digitālajā drošībā. Lai gan Eiropas Savienība iegulda miljardiem eiro dažādās tehnoloģijās, eksperti arvien biežāk norāda, ka kritiskās jomas, piemēram, kiberdrošība, piekļuves kontrole un darbinieku apmācība, nav pietiekami prioritizētas un sekojoši – pasargātas.
Turklāt pieaugošā atkarība no ārējiem tehnoloģiju pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, AWS, rada papildu sarežģījumus. Pat ja infrastruktūra pati par sevi ir droša, jebkura kļūda konfigurācijā vai piekļuves pārvaldībā var kļūt par ieejas punktu uzbrucējiem.
Skaidrs, ka šim būtu jākalpo par pagrieziena punktu institūciju drošībā. Kā nekā kiberuzbrukumi vairs nav neaprobežojas ar tehniskām kļūmēm, bet kļūst par apdraudējumu demokrātijai.
Avots: Politcio
