Latvija ieņem pirmo vietu Baltijā pēc ģimenes budžeta daļas, kas aiziet pārtikai: 20,1% pret 18,8% Igaunijā un 18,6% Lietuvā – pie ES vidējā rādītāja 13,2%. Turklāt mājoklim, ūdenim, elektroenerģijai un citam kurināmajam Latvijas mājsaimniecības tērē vēl 15,8% budžeta. Kopā šīs divas izdevumu pozīcijas veido gandrīz 36%. Šajā kontekstā ir ievērības cienīgi, ka pēdējā pusgada laikā Latvijā pieaudzis to iedzīvotāju īpatsvars, kas netic Eiropas Savienības spējai tikt galā ar drošības izaicinājumiem, un to, kas šaubās, vai Latvija ir droša dzīvesvieta: abi rādītāji pieauguši par 3%, veidojot attiecīgi 43% un 23%.
“Šī sajūta ir diezgan likumsakarīga, jo šā gada pavasarī un vasarā enerģijas cenas degvielas šoka un kara Tuvajos Austrumos dēļ strauji pieauga. Enerģijas un degvielas cenu pieaugums likumsakarīgi pavilka līdzi visas pārējās cenas, jo tas ir saistīts ar ražošanu, apkalpošanu un loģistiku. To izjuta visi valsts iedzīvotāji, vienlaikus redzot, ka gan ES, gan Latvijas valdībai ir grūti mīkstināt šo ekonomisko triecienu”, – komentē Artūrs Toms Plešs, Eurowind Energy Neue Energien izpilddirektors.
Saskaņā ar Norstat datiem, vienlaikus drošības jautājums iedzīvotāju prioritāšu sarakstā pakāpies augstāk: šodien tas ieņem trešo vietu un par svarīgu to uzskata 64% aptaujāto, salīdzinājumā ar 61% pusgadu iepriekš.
“Trauksmes pieaugums sakrīt ar enerģijas cenu kāpumu un vispārējo nestabilitātes sajūtu Latvijā. To pastiprina nesenie paziņojumi par to, ka reģionā var būt gaidāmas provokācijas un dažādi Krievijas hibrīduzbrukumi. Cilvēki vienu un to pašu parādību izjūt no divām dažādām pusēm: gan kā triecienu makam, gan kā triecienu drošības sajūtai. Mums nepieciešams darīt visu, lai mēs atvien mazāk paļaujamies uz degvielu un elektroenerģiju, kas nāk no “ārpuses”, un pār kuru mums nav kontroles», – komentē A. T. Plešs.
Atšķirībā no naftas un gāzes, kuru piegādes ir atkarīgas no importētājiem, ģeopolitiskās situācijas un ārējo piegādātāju lēmumiem, energoresursu izmaksas mēs varam kontrolēt. Turklāt, dažādojot elektroenerģijas avotus, tostarp pēc to atrašanās vietas, mēs samazinām valsts “atslēgšanas” no elektroapgādes, tas ir, pārtraukumu, riskus. “Mums nepieciešams fokuss uz atjaunīgajiem elektroenerģijas avotiem. Jo vairāk mums ir vietējās enerģijas, jo lielāka pārliecība, ka mēs paši varam parūpēties par sevi”, – norāda eksperts.
Taču tieši šajā virzienā Latvija no kaimiņiem atpaliek visvairāk: valsts ir izpildījusi tikai 9% no nacionālā mērķa vēja enerģētikā 2030. gadam, turpretī Lietuva – 42%, bet Igaunija – 24%. Līdz ar to vidējā elektroenerģijas cena Latvijā joprojām ir augstākā Baltijā, bet latvieši pamata vajadzībām tērē vairāk nekā kaimiņi. “Attīstot pašu vēja ģenerāciju, mēs vienlaikus samazinām Latvijas ģimeņu izdevumus un vienu no trauksmes avotiem, kas šodien acīmredzami pieaug”, – piebilst Plešs.
