Latvijas enerģētikas sektorā iezīmējas pavērsiens, kas var mainīt gan valsts ekonomisko
struktūru, gan tās lomu Eiropas zaļajā transformācijā. Liepājā plānotais vērienīgais atjaunīgās
enerģijas komplekss ar zaļā ūdeņraža ražotni nav tikai vēl viens industriāls projekts – tas ir
signāls par Latvijas ambīcijām kļūt par nozīmīgu spēlētāju nākotnes enerģijas tirgū.
Ekonomiskais pienesums šādam projektam būtu jūtams vairākos līmeņos. Tiešās investīcijas un
vairāk nekā simt jaunu darba vietu ir tikai redzamākā daļa. Netieši ieguvumi izpaudīsies
piegādes ķēdēs, pakalpojumu sektorā un nodokļu ieņēmumos, kas, ražotnei uzsākot pilnvērtīgu
darbību, var pārsniegt 600 miljonu eiro gadā. Tas ir būtisks stimuls gan reģiona, gan visas
valsts ekonomikai.
Zaļā ūdeņraža nozīme neaprobežojas tikai ar vietējo labklājību. Globālās prognozes rāda
strauju pieprasījuma kāpumu – no dažiem desmitiem miljonu tonnu šajā desmitgadē līdz pat
simtiem miljonu tonnu 2050. gadā. Eiropas Savienībā šo izaugsmi virza klimata mērķi un masīvi
ieguldījumi infrastruktūrā. Arī Latvijā, lai gan šobrīd vēl attīstības sākumposmā, pieprasījums
pēc zaļā ūdeņraža ilgtermiņā var pieaugt par vairākiem miljoniem tonnu. Tas paver iespēju
laikus ieņemt pozīcijas nozarē, kas nākotnē kļūs par vienu no enerģētikas stūrakmeņiem.
Tomēr jebkura jauna tehnoloģija saskaras ar skepsi, un zaļais ūdeņradis nav izņēmums.
Sabiedrībā joprojām ir izplatīti priekšstati par tā bīstamību vai zemo efektivitāti. Realitātē zaļā
ūdeņraža ražošana balstās uz sen zināmu un pārbaudītu procesu – elektrolīzi, kurā, izmantojot
atjaunojamo elektroenerģiju, ūdens tiek sadalīts ūdeņradī un skābeklī bez oglekļa emisijām.
Tehnoloģijas kļūst arvien efektīvākas, turklāt ļauj izmantot arī blakusproduktus, piemēram,
siltumu, tādējādi palielinot kopējo ekonomisko atdevi.
Drošības aspektā ūdeņradis nav būtiski bīstamāks par citiem enerģijas nesējiem, ja tiek
ievērotas atbilstošas procedūras. To apliecina prakse daudzviet pasaulē, kur zaļā ūdeņraža
ražotnes sekmīgi darbojas tiešā dzīvojamo zonu tuvumā – no Baltijas valstīm līdz Vācijai un
Norvēģijai. Starptautiskie standarti nosaka skaidrus bufera attālumus un drošības prasības, un
tie tiek konsekventi ievēroti. Vides risku novērtējumi un preventīvi pasākumi ir neatņemama
šādu projektu sastāvdaļa, un tie nodrošina, ka cilvēku drošība netiek pakļauta kompromisiem.
Runājot par efektivitāti, zaļais ūdeņradis nav universāls risinājums visām situācijām, taču
daudzos pielietojumos ir īpaši vērtīgs. Rūpniecībā tas spēj aizstāt fosilos kurināmos augstas
temperatūras procesos, tas ir neaizvietojams ķīmiskajā industrijā, bet transportā – perspektīvs
risinājums smagajai loģistikai un sabiedriskajam transportam. Enerģētikā ūdeņradis piedāvā
risinājumus enerģijas uzkrāšanai un tīkla balansēšanai, bet siltumapgādē – iespēju virzīties uz klimatneitrālām sistēmām. Pāreja gan nebūs momentāna; tā notiks pakāpeniski, pielāgojoties
katras nozares specifikai un infrastruktūras gatavībai.
Liepājas zaļā ūdeņraža projekts līdz ar to nav tikai tehnoloģisks eksperiments. Tas ir stratēģisks
lēmums par Latvijas vietu nākotnes enerģijas kartē. Ja šī iespēja tiks izmantota gudri un
konsekventi, Latvija var kļūt par vienu no reģiona līderiem tīrās enerģijas jomā, vienlaikus
stiprinot ekonomiku, drošību un ilgtspēju ilgtermiņā.
Lai šo potenciālu pilnībā īstenotu, ir būtiski, lai valdība skaidri signalizētu par stingrām ilgtermiņa
ambīcijām zaļā ūdeņraža ražošanas attīstībā. Skaidri noteikti nacionālie mērķi sniegs virzību un
paredzamību nozarei un investoriem, kā arī palīdzēs nostiprināt Latvijas ambīcijas kļūt par
nozīmīgu Eiropas nākotnes energoapgādes veidotāju.
