CSDD ir cietusi no kiberuzbrukuma, kura laikā uzbrucējiem izdevās ielauzties IT infrastruktūrā un maksājumu kvīšu arhīvos.
VASCeļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) vakar, 13. augustā, paziņoja, ka pagājušās nedēļas nogales laikā realizēts iespaidīgs kiberuzbrukums pret direkciju. Uzbrucējiem esot izdevies daļēji piekļūt CSDD IT sistēmai un nesankcionēti izgūt vēsturiskos maksājumu kvīšu datus par direkcijas sniegtajiem pakalpojumiem.
Iegūtā informācija varēja ietvert teju jebko no kvīšu arhīviem – vārdus un uzvārdus, personas kodus, transportlīdzekļu reģistrācijas numurus, maksājumu informāciju, apmaksas datumus, automašīnas numura zīmes un pat adreses.
Izrauti no konteksta, šie dati var šķist maznozīmīgi, taču esot mijiedarbībā tie ļauj precīzi un bez šaubām identificēt konkrētus cilvēkus un ar tiem saistītos transportlīdzekļus.
Vienlaikus CSDD uzsver, ka lietotāju vārdi un paroles nav skarti. Tāpat kiberuzbrukums nav ietekmējis nedz klātienes pakalpojumus, nedz e-pakalpojumu darbību.
“Uzbrucēju izmantotās metodes un kanāli ir atklāti, un tie pilnībā ir nobloķēti,” norāda CSDD IT departamenta vadītājs Māris Puriņš. CSDD IT komanda incidenta novēršanā sadarbojas ar CERT.LV, kas ir Latvijas galvenā institūcija kiberincidentu koordinēšanā un tehniskā atbalsta sniegšanā.
CERT.LV vadītājas vietnieks Varis Teivāns norāda, ka līdz šim iegūtā informācija liecina par mērķētu uzbrukumu, kura īstenošanai bijusi nepieciešama iepriekšēja sagatavošanās. Tas nozīmē, ka, visticamāk, nav runa par nejaušu automatizētu skenēšanu, kurā uzbrucēji mēģina uzlauzt tūkstošiem vietņu pēc kārtas.
Turklāt CERT.LV vērš uzmanību uz sekām. Ja nozagtie dati nonāk krāpnieku rīcībā, tos var izmantot mērķētiem krāpniecības mēģinājumiem, piemēram, uzdodoties par CSDD vai citu ar transportlīdzekli saistītu pakalpojumu sniedzēju.
Tāpēc iedzīvotājiem tuvākajā laikā būtu vērts īpaši uzmanīties no īsziņām, e-pastiem vai zvaniem, kuru autori sevi uzdod par CSDD un pieprasa jebkāda veida maksājumu veikšanu.
Kas pārbauda, vai valsts iestādes ir pietiekami aizsargātas?
Tā kā starpgadījums ir skāris valsts akciju sabiedrību, skaidrs, ka rodas jautājumi par to, kas vispār ir atbildīgs par valsts iestāžu ievainojamību pret kiberuzbrukumiem.
Šeit bilde nedaudz saduļķojas, jo par Latvijas valsts iestāžu kiberdrošības sistēmu atbild vairākas iestādes ar gana atšķirīgiem pienākumiem.
CERT.LV galvenokārt nodrošina uzbrukumu novēršanu, koordinēšanu un tehnisko atbalstu, savukārt pēc Nacionālās kiberdrošības likuma ieviešanas kiberdrošības pārvaldībā būtiska loma ir Nacionālajam kiberdrošības centram (NKC). Kritiskās infrastruktūras kiberdrošības uzraudzībā savukārt iesaistīts Satversmes aizsardzības birojs.
Arī CSDD gadījumā notikums neaprobežojas ar IT speciālistu izmeklēšanu. Direkcija par incidentu informējusi Datu valsts inspekciju (DVI). Inspekcija savas kompetences ietvaros vērtēs uzbrukuma apstākļus, ietekmēto personas datu apjomu un CSDD īstenotos tehniskos un organizatoriskos drošības pasākumus.
Lietai ir pieslēgusies arī Valsts policija, kas ir sākusi pārbaudīt kiberuzbrukuma apstākļus, lai noskaidrotu, vai notikušajā saskatāmas noziedzīga nodarījuma pazīmes. Kā nekā, uzbrucēju nežēlestībā ir nonākuši personu dati, kas pārkāpju datu aizsardzību. Ja pastāv aizdomas par noziedzīgu nodarījumu, iesaistās tiesībsargājošās iestādes.
Tomēr šāda sistēma pati par sevi vēl negarantē, ka visas valsts informācijas sistēmas tiek pietiekami regulāri pārbaudītas.
CERT.LV savos pārskatos jau iepriekš ir norādījis uz problēmām, kas var kavēt organizācijām savlaicīgi pamanīt uzbrukumus. Starp tām minēta nepietiekama auditācijas pierakstu uzkrāšana un analīze, tīkla segmentācijas trūkums, nepareizi konfigurētas drošības uzraudzības sistēmas un nepilnīga lietotāju tiesību pārvaldība.
2026. gada pirmajā ceturksnī CERT.LV manuāli apstrādāja 846 kiberincidentus – par 34% vairāk nekā attiecīgajā periodā pērn. Vienlaikus CERT.LV ievainojamību ziņošanas platformā līdz šā gada pirmā ceturkšņa beigām bija reģistrēti 541 drošības pētnieku ziņojumi.
Vai valsts infrastruktūru vajadzētu pārbaudīt neatkarīgiem kiberdrošības pētniekiem?
Viens no veidiem, kā savlaicīgi atrast ievainojamības valsts informācijas sistēmās, ir iesaistīt neatkarīgus kiberdrošības pētniekus jeb tā dēvētos “white hat” hakerus. Tie ir drošības speciālisti, kuri meklē sistēmās ievainojamības ar mērķi par tām informēt sistēmas īpašnieku, nevis izmantot tās savā labā.
Šāda pieeja pasaulē tiek izmantota jau gadiem. Uzņēmumi un valsts iestādes drošības pētniekiem ļauj pārbaudīt konkrētas sistēmas, iepriekš nosakot, ko drīkst testēt un kādos apstākļos.
Ja pētnieks atrod ievainojamību, viņš par to ziņo organizācijai, lai problēmu varētu novērst pirms to atklāj kibernoziedznieki.
Latvijā šāds mehānisms jau pastāv. CERT.LV uztur ievainojamību ziņošanas platformu, kur drošības pētnieki var informēt par atrastām problēmām. Atsevišķas valsts iestādes ir izveidojušas arī īpašas programmas, kurās pētniekiem ir skaidri noteikts, kādas sistēmas drīkst pārbaudīt un kā šāda pārbaude jāveic.
Tas ir būtisks nošķīrums. Drošības pētniekam nav vienkārši jāsaņem iespēja “uzlauzt valsts sistēmu”. Gluži pretēji – viņam ir nepieciešams iepriekšējs atļaujas un darbības noteikumu ietvars, kas aizsargā gan pētnieku, gan pašu valsts iestādi.
Taču ir pretrunas, ko sevišķi labi atspoguļo kiberdoršības eksperta Elvja Strazdiņa “saķeršanās” ar Latvijas valsts mežiem (LVM).
Pēc uzbrukuma LVM, viņš pats sazinājās ar personu, kas uzņēmās atbildību par kiberuzbrukumu, lai noskaidrotu vairāk par notikušo un iespējamo izpirkuma maksu. Strazdiņš skaidroja, ka šādi centies iegūt informāciju pētnieciskā darba vajadzībām.
Taču šī rīcība nebija saskaņota ar LVM vai izmeklēšanā iesaistītajām valsts institūcijām. Valsts policija norādīja, ka persona bez pilnvarojuma bija uzdevusies par LVM pārstāvi un uzņēmuma vārdā sazinājusies ar iespējamo kibernoziedznieku, tostarp runājusi par izpirkuma maksu.
Saistībā ar šīm darbībām policija veic procesuālas darbības jau iepriekš sāktā kriminālprocesa ietvaros.
Tieši šeit aktualizējas arī jautājums par to, kā Latvijā būtu jāregulē neatkarīgu kiberdrošības pētnieku iesaistīšanās šo plaisu novēršanā. Ja cilvēks konstatē problēmu valsts iestādes infrastruktūrā, viņam ir jābūt skaidram un juridiski drošam ceļam, kā par to ziņot. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka cilvēki, kuri varētu palīdzēt atrast ievainojamības, vienkārši izvēlēsies tajās neiejaukties.
