Es gan esmu pret vēlēšanu sistēmas maiņu, un neceru nedz uz kādu diktatoru, kura dzelžainā tvērienā visi drebētu.
Uzskatu, ka pašai sabiedrībai ir jāaug un jāatīstās caur visām politiskajām peripetijām, un es redzu, ka tas tiešām notiek. Kaut vai salīdzinot ar citām postsociālisma valsītim mēs vairs tik viegli nepadodamies uz tukšu populismu, mēs esam piedzīvojuši to, kas viņiem vēl priekšā un to, ko viņi vēl iemācīsies.
Daudzas lietas gan vēl apbēdina un liecina, ka nemaz neesam tik tālu tikuši, kā gribētos, politiskās atbildības nav, politiķis pat nevar atkāpties, kad ir sasmērējies, kā visās normālās valstīs.
Kas attiecās pa to, ka nevienu nevar notiesāt, tas nu ir bēdīgi. Tas jau parādās zemākos slāņos. Nemaz nerunājot par politiķiem ar slīpētiem advokātiem glaunos ancukos, kuri vienmēr atradīs kādu robu vai kur kāds paziņa, draugs,
Esmu gan pret politisko izrēķināšanos, kad nākot pie varas opozīcijai sasēdina visus iepriekšējos cietumos, tas nu gluži nav tas, kas izveidos kādu tiesiskumu, drīzāk pārvērtīs visu par farsu kurš īslaicīgi radīs tautai gandarījuma sajūtu, bet tas nebūs paliekoši un neko nemainīs.
