Jaunākais karstuma vilnis Eiropā liek atkal bažīties par mūsu planētas nākotni. Tāpēc ir vērts apzināties, kā mākslīgais intelekts ietekmē klimatu.
Mākslīgais intelekts pēdējo gadu laikā kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem tehnoloģiskajiem virzītājspēkiem pasaulē. Tas spēj uzrakstīt tekstus, analizēt attēlus, palīdz izstrādāt zāles un optimizē loģistikas ķēdes.
Taču aiz šī digitālā progresa slēpjas reti fiziska realitāte – serveri, procesori, elektrotīkli, dzesēšanas sistēmas un milzīgi datu centri, kas darbojas nepārtraukti.
Kamēr sabiedrība arvien biežāk mākslīgo intelektu uztver kā parocīgu programmatūru, realitātē tas ir arī infrastruktūras jautājums. Katrs pieprasījums valodas modelim, katra ģenerēta bilde un katra sarežģīta aprēķinu ķēde patērē elektroenerģiju un, protams, ūdeni.
Šis patēriņš kļūst tik straujš, ka klimata eksperti jau runā par jaunu konfliktu starp inovāciju un resursu pieejamību.
Jautājums vairs nav tikai par to, cik gudrs kļūs mākslīgais intelekts. Jautājums ir par to, cik ilgi planēta spēs uzturēt šo inovāciju.
Mākslīgā intelekta bums nozīmē arī enerģijas un ūdens eksploziju
Mākslīgā intelekta modeļu apmācība pieprasa anormāli daudz resursu. Lieli valodas modeļi tiek trenēti ar desmitiem tūkstošu specializētu grafisko procesoru, kas darbojas nedēļām vai pat mēnešiem ilgi. Šīs iekārtas rada milzīgu siltuma daudzumu, kā rezultātā serveri ir jāatdzesē. Tieši šis process kļūst par vienu no lielākajām problēmām.
Starptautiskās Enerģētikas aģentūras aplēses rāda, ka datu centri 2024. gadā patērēja aptuveni 460 teravatstundas elektroenerģijas. Salīdzinājumam – tas ir vairāk nekā visas Polijas elektrības patēriņš gadā. Prognozes liecina, ka līdz 2030. gadam šis skaitlis var pārsniegt 1000 teravatstundas.
Tomēr elektrība ir tikai viena stāsta puse. Otrs resurss ir ūdens.
Tipisks datu centrs dienā var patērēt aptuveni 1,1 miljonu litru ūdens, bet lielākie mākslīgā intelekta datu centri – līdz pat 19 miljoniem litru dienā. Tas ir pielīdzināms nelielas pilsētas ikdienas ūdens patēriņam. Lielākā daļa šī ūdens tiek izmantota dzesēšanai, jo bez tās serveri vienkārši pārkarstu.
Pētījumi rāda arī satraucošāku tendenci. Līdz 2030. gadam ar mākslīgo intelektu saistītais ūdens patēriņš pasaulē var sasniegt apjomu, kas līdzvērtīgs 1,3 miljardu cilvēku gada vajadzībām.
Šie skaitļi rada neērtu jautājumu – ko darīt brīdī, kad ūdens nepietiek visiem?
Karstuma vilnis Eiropā izgaismo nākotnes konfliktu
Šis jautājums vairs nav teorētisks. 2026. gada vasara Eiropā jau parāda, kā šāds konflikts var izskatīties praksē.
Francija, Spānija, Itālija un daļa Centrāleiropas šovasar piedzīvo bezprecedenta karstuma vilni ar temperatūru virs 40 grādiem. Daudzviet ieviesti ūdens taupīšanas ierobežojumi, samazināta apūdeņošana un ierobežota ūdens izmantošana mājsaimniecībās.
Paradokss ir gandrīz ironisks.
Jo karstāks kļūst klimats, jo vairāk jāatdzesē datu centri. Jo vairāk jāatdzesē datu centri, jo vairāk vajag ūdeni. Jo vairāk ūdens patērē datu centri, jo mazāk tā pieejams vietējām kopienām. Tas ir sava veida apburtais loks.
Tieši šī dilemma kļuvusi par vienu no asākajiem jautājumiem ASV, kur daudzi jaunie mākslīgā intelekta datu centri tiek būvēti reģionos, kas pastāvīgi cieš no sausuma. Analīze rāda, ka aptuveni divas trešdaļas jauno mākslīgā intelekta datu centru ASV tiek būvēti teritorijās, kur ir ūdens iztrūkums.
Šeit arī parādās domāšana, ko daudzi kritiķi saista ar Silīcija ielejas miljardieriem, ko lieiski atspoguļo Džefa Bezosa komentārs par to, ka, ja ir jāizvēlās starp cilvēku un datu centru vajadzībām, tad ūdens ir jānovirza datu centriem, jo tas sekmē inovacijas.
Respektīvi, resursi jānovirza tur, kur tie rada lielāko ekonomisko vērtību. Šāda loģika ir gaužām biedējoša, jo tas rada pasauli kur ūdēns kā universāla cilvēktiesība, kā to nosaka Apvienoto Nāciju Organizācija, pārtop par ekonomiski sadalāmu aktīvu.
Mākslīgais intelekts var kļūt arī par risinājumu
Tomēr viss nav tik melns un balts, kā sākumā var likties. Mākslīgais intelekts vienlaikus ir arī instruments klimata krīzes mazināšanai.
Mākslīgais intelekts jau šobrīd palīdz prognozēt ekstremālus laikapstākļus, optimizēt elektroenerģijas sadali un uzlabot atjaunojamo resursu izmantošanu. Piemēram, elektroenerģijas tīklu operatori izmanto mākslīgo intelektu, lai precīzāk sabalansētu saules un vēja enerģijas piegādi. Lauksaimniecībā m\akslīgais intelekts palīdz samazināt ūdens patēriņu, precīzāk nosakot apūdeņošanas vajadzības.
Arī paši tehnoloģiju giganti meklē risinājumus. Google un Microsoft investē slēgtās dzesēšanas sistēmās, kur ūdens tiek izmantot atkārtoti. Daļa uzņēmumu eksperimentē ar iegremdēšanas dzesēšanu, kur serveri tiek dzesēti īpašos šķidrumos, būtiski samazinot ūdens patēriņu.
Taču te slēpjas klasiskais efektivitātes paradokss – jo efektīvāka kļūst tehnoloģija, jo plašāk to izmanto. Rezultātā kopējais resursu patēriņš ne vienmēr samazinās.
Tieši tādēļ eksperti arvien biežāk runā nevis tikai par “zaļāku mākslīgo intelektu”, bet par atbildīgu tā izaugsmi.
Nākotnē galvenais jautājums nebūs, vai mēs spējam uzbūvēt jaudīgākus modeļus. Tehniski mēs to, visticamāk, spēsim. Sarežģītāks būs cits jautājums – vai mēs spēsim to darīt tā, lai inovācijas nekļūtu par slogu videi.
Mākslīgais intelekts var palīdzēt glābt planētu. Taču, ja tā attīstība netiks rūpīgi pārvaldīta, tas var arī paātrināt resursu krīzi.
Un varbūt tieši tur slēpjas mūsu laikmeta lielākā ironija. Tehnoloģija, kas sola gudrāku nākotni, vienlaikus piespiež mūs atbildēt uz ļoti primitīvu jautājumu – kam pienākas pēdējais ūdens litrs?
Avoti: Brookings, UN University / INWEH, Environmental Law Institute, Consumer Reports
