Šonedēļ, 16. jūlijā, pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā mākslīgā intelekta (MI) atzinības diena, pievēršot uzmanību tehnoloģijas iespējām un tās ietekmei uz sabiedrību.
Vienlaikus publiskajā telpā arvien biežāk izskan dramatiskas prognozes par darba vietu izzušanu, automatizētu nākotni un cilvēka lomas mazināšanos. Vai šie draudi ir patiesi vai arī šobrīd piedzīvojam tehnoloģijas ažiotāžas kulmināciju jeb tā saucamo haipu, kurā nereti tiek pārspīlētas gan tās spējas, gan ietekme uz darba tirgu? Latvijas MI risinājumu izstrādātāja “Apply” vadītājs Agnis Jakubovičs skaidro, ekonomiskos, psiholoģiskos un biznesa aspektus, kas izceļ cilvēka nezūdošo lomu arī vismodernāko tehnoloģiju laikmetā.
Kas tad veido MI “draudu” stāstu?
“Pēdējos gados ir gandrīz neiespējami izvairīties no sarunām par MI. Jā, tehnoloģija ir jaudīga un tā būtiski mainīs to, kā mēs strādājam, taču tas nenozīmē, ka tā pārņems visu darba tirgu. Lai arī pats ikdienā strādāju ar šo tehnoloģiju, esmu MI skeptiķis. Šobrīd redzam ļoti aktīvu stāsta veidošanu ap šo tehnoloģiju un MI biznesu, kurā cilvēkam patiesībā ir daudz lielāka loma, nekā mums mēģina iegalvot. Ja paskatāmies, no kurienes nāk lielākā daļa skaļāko paziņojumu par to, ka MI aizstās cilvēkus, aina kļūst šķietami saprotamāka. Bieži vien šo naratīvu virza paši uzņēmumi, kuri attīsta šos risinājumus. Vieni no apokaliptiskākajiem izteikumiem dzirdēti no “ChatGPT izveidotājiem “OpenAI”, bet ne tikai. Un tas ne vien ir loģiski, bet, manuprāt, ir absolūti neizbēgami, ja paturam prātā, ka augsto resursu izmaksu dēļ liela daļa šo produktu izstrādātāju joprojām strādā ar milzīgiem zaudējumiem. Lai turpinātu izdzīvot un augt, piesaistītu investīcijas, klientus un uzmanību, nepietiek vien ar sajūtu, ka šī tehnoloģija ir noderīga, nepieciešams ir radīt pārliecību, ka bez tās nevar dzīvot,” min Agnis Jakubovičs.
Neapšaubāmi, MI ir jāievieš darba vidē, jo tam ir milzīga pievienotā vērtība, bet ir kritiski jāpaskatās uz MI veidotāju apgalvojumiem un cirkulāru kapitāla tirgu, par kuru praktiski nerunā. Tajā šie uzņēmumi vienlaikus ir klienti, investori un investīciju saņēmēji. Piemēram, “Nvidia”, vadošais ASV tehnoloģiju uzņēmums, kas izstrādā un ražo grafiskos procesorus, investē “OpenAI”. “OpenAI” saņem kapitālu un par lielu daļu šīs naudas pērk produkciju no “Nvidia”. “Nvidia” ieņēmumi pieaug un tā akcijas kāpj. “Nvidia” iegūst vēl vairāk kapitāla un investē citos AI uzņēmumos, kas, savukārt, atkal pērk “Nvidia” produktus.
Ģeneratīvo MI izstrādātāju izliktās lamatas
Tieši šeit slēpjas viena no lielāko ģeneratīvā MI izstrādātāju radītajām lamatām. Lietotājiem šķietami pietiek ar aptuveni 30 eiro mēnesī, lai ar ģeneratīvā MI palīdzību paveiktu ļoti plašu uzdevumu loku, taču patiesībā reālās darba paveikšanas izmaksas tiek pārceltas uz lielajiem modeļu izstrādātājiem. Tie šobrīd ir gatavi subsidēt šīs izmaksas, cenšoties aizstāt mūsu darbiniekus, cerot nākotnē iegūt lielāku tirgus daļu. Jau šobrīd ar ģeneratīvā MI palīdzību iespējams paveikt gandrīz jebkuru biroja darbu – sagatavot atskaiti, apkopot informāciju utt. Tomēr, raugoties uz kopējo ainu, tam tiek patērēts ļoti liels tokenu jeb informācijas vienību apjoms, elektroenerģija un finanšu resursi. Kopējās izmaksas viegli var pārsniegt cilvēka mēneša atalgojumu, kamēr cilvēks to pašu uzdevumu nereti spēj paveikt par dažu desmitu eiro izmaksām. Jau šobrīd iespējams atrast situācijas, kurās cilvēka darbs uzņēmumam ir ekonomiski izdevīgāks nekā MI izmantošana.
Nereti tiek pausts arguments, ka ar laiku MI kļūs lētāks. Tomēr visdrīzāk līdz ar to radīsies citi uzdevumi, kuros izmaksu problēma atkārtosies. Šobrīd lielajiem ģeneratīvā MI izstrādātājiem tokenu izmaksas ir ievērojami lielākas nekā ieņēmumi, ko tie saņem no lietotājiem, un šo starpību sedz investori. Lai nākotnē panāktu ilgtspējīgu biznesa modeli, MI modeļi varētu kļūt šaurāk specializēti un mazāk resursietilpīgi, patērējot mazāk tokenus. Tomēr būtiski pieaugs to izmantošanas izmaksas un arvien plašāk tiks ieviestas reklāmas. “OpenAI” reklāmas integrē jau šobrīd, savukārt, ņemot vērā ģeneratīvā MI spēju ietekmēt cilvēku uztveri, nākotnē reklāmu izmantošana var kļūt vēl agresīvāka. Tādējādi varam nonākt situācijā, kur viena “čatbota” vārdā uzņēmumi atlaidīs visus darbiniekus, paliekot bez personāla resursiem un cilvēku prātu radītās fleksibilitātes, bet ar MI izmaksām, kas līdzvērtīgas dzīvu cilvēku atalgojumam. Nemaz nerunājot, ka atkal visa pasaules nauda plūdīs uz ASV. Protams, ka šobrīd šī ir “krāsu sabiezināšana”, bet tas ļauj ilustrēt domu par cerībām, kas liktas uz tehnoloģiju.
Kāpēc cilvēks joprojām būs svarīgāks par algoritmu?
Diskusijās par MI nākotni bieži tiek piemirsts pats cilvēks un tā psiholoģiskā uzbūve. Cilvēku vajadzības nemitīgi mainās – sabiedrība meklē jaunas pieredzes, unikālus risinājumus un iespējas atšķirties. Tieši šajā aspektā cilvēka loma saglabāsies būtiska, jo MI pats par sevi nespēj radīt pilnīgi jaunas idejas, bet darbojas, balstoties uz iepriekš apkopotām zināšanām un cilvēku radītu pieredzi. fJa pasaule pēkšņi apstātos un cilvēki vairs neko jaunu neizgudrotu vai neradītu, teorētiski pēc noteikta laika MI varētu pārņemt visas cilvēku uzkrātās zināšanas un aizstāt daudzus procesus. Tomēr realitātē cilvēka vajadzības turpina mainīties, un līdz ar tām rodas jaunas problēmas, kurām nepieciešami jauni risinājumi. Standartizētu produktu un pakalpojumu radīšanā MI var būt ļoti efektīvs, taču uzņēmējdarbības pamatā bieži vien ir spēja radīt kaut ko vairāk nekā tikai “pietiekami labu” risinājumu. Uzņēmēji nepārtraukti meklē veidus, kā atšķirties no konkurentiem, un šis process nekad neapstāsies.
Kāpēc ekonomikas loģika neļauj MI pārņemt visu?
Vēl viens aspekts, kas jāņem vērā, ir ekonomiskā realitāte. Līdz absurdumam pārspīlētais scenārijs, kurā MI aizstāj pilnīgi visus cilvēku darbus, pats par sevi rada paradoksu – ja cilvēkiem vairs nav darba un ienākumu, nav arī patērētāju, kuri iegādātos uzņēmumu radītos produktus un pakalpojumus. Ekonomika balstās uz ciklu, kurā cilvēki strādā, saņem ienākumus un tos izlieto preču un pakalpojumu iegādei. Tādēļ pilnīga cilvēka izslēgšana no šīs ķēdes nebūtu tikai tehnoloģisks izaicinājums, bet arī ekonomisks strupceļš. Daudz ticamāks scenārijs ir cilvēka un MI mijiedarbība, kur tehnoloģija palīdz cilvēkam kļūt produktīvākam, nevis pilnībā viņu aizstāj. Jāņem vērā arī MI pastāvēšanas iemesls. Tas pēc būtības ir radīts cilvēka vajadzību apmierināšanai – darba atvieglošanai, procesu paātrināšanai un konkrētu problēmu risināšanai. Tehnoloģijai pašai nav vajadzību, vēlmju, ambīciju vai mērķu, ko tā censtos sasniegt savā labā. Tā tikai izpilda cilvēka dotos uzdevumus. MI ieteikmi var salīdzināt ar fotogrāfijas izgudrošanu, kas savulaik samazināja glezniecības nozīmi kā galvenajam realitātes attēlošanas instrumentam. Tomēr tā neiznīcināja mākslu – tieši pretēji, tā veicināja jaunu virzienu, piemēram, impresionisma, modernisma un abstraktās mākslas attīstību. Līdzīgi arī MI var mainīt cilvēka radošo procesu, taču nepadarīt to nevajadzīgu. Savukārt runājot par tehnoloģiju ažiotāžu, paralēles var vilkt ar 2000. gadu sākuma “Dot-com” burbuli. Toreiz sabiedrībā valdīja pārliecība, ka fiziskie veikali drīzumā izzudīs, jo pilnīgi visa tirdzniecība pārcelsies internetā, reklāma notiks tikai digitālajā vidē un galvenais uzņēmumu panākumu rādītājs būs interneta lietotāju skaits. Tomēr realitātē fiziskie veikali nav pazuduši un tradicionālā reklāma joprojām pastāv. Savukārt daudzi investori zaudēja ievērojamus līdzekļus uzņēmumos, kuri nespēja piepildīt pārlieku optimistiskās prognozes. Līdzīga situācija varētu atkārtoties arī ar mūsdienu MI ažiotāžu – tehnoloģija paliks un mainīs daudzus procesus, taču tā neaizstās visu, kas pastāvēja pirms tās.
Kļūdas un atbildība
“Lai cik mums liktos, ka ģeneratīvais MI ir spējīgs, tas tomēr arī daudz kļūdās, un kādam par to ir jāatbild. Šajā brīdī rodas jautājums par cilvēka vai organizācijas gatavību uzņemties atbildību par MI pieņemtajiem lēmumiem. Tas ir attiecināms uz dažādām nozarēm. Runājot no IT perspektīvas, šobrīd visi kā viens atzīst, ka informatīvas lapas, standarta interneta veikalus vai citas nekritiskas lietas varētu lieliski programmēt ar MI palīdzību. Savukārt biznesa kritiskās sistēmas, kas veic simtiem tūkstošu eiro transakcijas dienā, neviens no man zināmajiem izstrādātājiem neuzticētu MI aģentiem. Jo mēs nebūtu spējīgi izķert visas kļūdas, visus robežgadījumus. Vai arī šī verificēšana un atkļūdošana cilvēkam prasītu vairāk laika nekā uzrakstīt programmēšanas kodu no jauna. Bet atbildība tiktu likta ne tikai uz katru programmētāju, bet arī organizāciju, kurai ir līgumā noteikta finansiāla atbildība klientu priekšā” iezīmē Agnis Jakubovičs.
Šajā sakarā prātā nāk šī gada martā piedzīvotie divi ļoti nopietnie “Amazon” e-komercijas incidenti, kuri publiskā telpā tika apspriesti kā MI ģenerēta koda kļūdas. Uzņēmuma straujā paļaušanās uz MI kodēšanas rīkiem noveda pie vairākiem nopietniem darbības traucējumiem gan e-komercijas, gan mākoņpakalpojumu biznesā. Pēc neveiksmīgās AI aģenta ieviešanas uzņēmums bija spiests spert soli atpakaļ – uzsākt ārkārtas drošības auditu, ieviest programmēšanas koda pārskatīšanas režīmu un atjaunot stingrāku cilvēku kontroli pār AI radīto kodu. “Amazon” oficiālā pozīcija bija piesardzīga, bet vienu no incidentiem tomēr atzinusi. Tādējādi redzam, ka cilvēks joprojām ir un būs neatņemama tehnoloģijas sastāvdaļa. Jāatceras arī, ka biznesa kritisku sistēmu izstrādes rezultātā programmēšanā izmantotais kods ir aizsargāts ar intelektuālā īpašuma tiesībām. Ir grūti iedomāties, kāpēc pasūtītājs vai sistēmas izstrādātājs varētu gribēt tā pat vien nodot šo kodu MI apmācībai un konkurentu lietošanai. Tāpēc arī IT nozarē grūti iztēloties, ka labs programmētājs pārskatāmā nākotnē var tikt aizstāts.
Kāpēc jaunākā līmeņa darbinieki nekur nepazudīs
Vēl viens aspekts, par ko ir vērts domāt, ir pieņēmums, ka MI nākotnē varētu aizstāt tikai noteiktus kvalifikācijas līmeņus, īpaši jaunākos speciālistus. Pēdējā laikā arvien biežāk dzirdams viedoklis – uzņēmumiem vairs nebūs ekonomiska pamata nodarbināt juniora līmeņa darbiniekus, jo daļu viņu darba varēs paveikt MI. Lai arī īstermiņā šāds risinājums var šķist finansiāli izdevīgāks, taču ilgtermiņā tas radītu līdzīgu situāciju kā meža kailcirte. Ja tiek nocirsts viss mežs un tā vietā netiek stādīti jauni koki, kādā brīdī vairs nav resursu, ko izmantot. Līdzīgi arī darba tirgū – augstākā līmeņa eksperti nevar izaugt, neizejot juniora un vidēja līmeņa speciālista pieredzes ceļu. Nākotnē būs izaicinoši nodarbināt tikai augstākā līmeņa ekspertus, jo šādu speciālistu vienkārši nebūs pietiekami daudz. Pat teorētiski pieņemot šādu scenāriju, šie cilvēki kļūtu par ļoti deficītu resursu, uzņēmumi par viņiem konkurētu un maksātu arvien augstākas algas. Rezultātā ekonomiskā loģika atkal novestu pie secinājuma, ka izdevīgāk ir pašiem audzēt un attīstīt jaunus speciālistus, lai viņi ar laiku kļūtu par ekspertiem. Tādējādi arī šajā jautājumā ilgtermiņā ekonomiskā sistēma pati meklēs līdzsvaru, saglabājot nepieciešamību pēc dažāda līmeņa profesionāļiem. Var paredzēt, ka tuvākajā nākotnē drīzāk būs vērojama nevis cilvēku aizstāšana ar MI, bet gan skaidrāks lomu sadalījums starp MI radīto automatizāciju un cilvēka pievienoto vērtību. Cilvēki un uzņēmumi, kuri savā profesionālajā jomā iemācīsies izmantot MI kā palīgu un apvienos tehnoloģijas iespējas ar savām zināšanām un pieredzi, spēs attīstīties ātrāk un kļūt produktīvāki.
Kā nepazaudēt veselo saprātu MI ažiotāžas laikā?
MI ir nozīmīgs un nepieciešams instruments ikdienas darba atvieglošanai, īpaši profesionālajā vidē. Cilvēka iesaiste joprojām būs nepieciešama, taču tehnoloģija ļauj darbu paveikt ātrāk un ar mazāku piepūli. Gan ģeneratīvie MI risinājumi jeb lielie valodas modeļi, gan šauri specializēti neatkarīgi risinājumi jeb “EdgeAI” turpinās mainīt to, kā cilvēki strādā. Tomēr lielākais risks nav pati tehnoloģija, bet gan veids, kā sabiedrība uz to reaģē. Svarīgākais ir saglabāt līdzsvaru – izmantot iespējas, ko MI sniedz, bet vienlaikus nezaudēt kritisko domāšanu un spēju izvērtēt tehnoloģijas patieso ieguvumu.
“MI ir lielisks un noteikti ir nepieciešams rīks mūsu ikdienas atvieglošanai, taču cilvēka iesaiste joprojām ir nepieciešama. Svarīgākais ir saprast, vai konkrētajā situācijā MI patiešām rada pievienoto vērtību. Ja aprēķini rāda, ka divu gadu laikā inovācija ļaus atgūt tajā ieguldītās investīcijas, projektu ir vērts realizēt. Taču ne katrs jaunais rīks ir jāievieš tikai tāpēc, ka tas ir populārs, un ne katra problēma ir jārisina ar MI palīdzību,” rezumē Agnis Jakubovičs.
