Ta ko var nafig drebēt. Manis pēc tur viss pa gaisu var aiziet, lai tikai pelni ar vēju te neatnāk un nekož man rīklē (un nē, te nav slēptas metaforas par cita veida pelniem – brohnīts, vadzi). Ne mana cūka, ne mana druva.
Aber tas, ka lielais lācis anšlusēs Pribaltiku ir tikai laika jautājums. Sajūsmā neesmu, bļin, valoda nelien galvā, kaut katru dienu jāizliekas runājam. Ja jāizvēlas, tad tomēr labāk Livonijas konfederācijā, kā jau – vai die, pirms veseliem 10! – paši landtāgā nobalsojām.
Jāpriecājas, ka esam dziedātāju un dancotāju tauta, nevis kā pasistie dienvidnieki, kas izkaujās ar lāci, pēc tam nafig dzīvo drupās un raud gaužas asariņ’s par kritušajiem dēliem, kamēr meitas izspiež no vidus jaunus neglītus radījumus, kas aukstu granti ēzdami izaug traumēti un sāk to visu no gala. Vēl stulbāk par “nolikt galvu par dzimteni” ir patiešām ticēt, ka tas kaut ko mainīs.
Un Lāčplēsis vispār bija mudaks. Š odien jamo par īpaši nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem pašu aiz ausīm pakārtu, un pareizi. Ar lāci kasīties nafig.
Enīvej. Man, neizglītotajam, vēl pagaidām šķiet, ka lācis tur Arbuzovkā tikai sporta pēc izrādās, olimpiādes savdabīgs turpinājums, tā sacīt. Panesīsies, kad tas viss piegriezīsies šķībacainajiem, kam vienīgajiem netrūkst vairāk kā muļķīgu ieganstu pašaudīties. Viktors Fjodorovičs brauca pie šiem ciemos ne jau Ķīnas mūri lūkoties…
.
