1. Muļķības. Fragmentācija rodas tik un tā. Windows7, ja 15 minūtes viņu nekustina, pats veic ātro defragmentāciju failiem kas tikuši nesen lietoti. Windows XP arī to dara, ja vien betončiks nav atslēdzis šo fīču. Bet tik un tā reizi 6 mēnešos vajag palaist defragmentāciju manuāli. Dalīšana partīcijās nodrošina to, ka šie fragmentētie faili izvietojas fiziski viens otram tuvāk uz diska virsmas, bet ieguvums ir minimāls.
2. Muļķības! No pusmiruša diska tieši ir grūtāk savākt datus, ja partīcijas sākums un MFT tabulas sākums neatrodas tajā LBA blokā, kurā viņam vajadzētu būt, ja partīciju izkārtojumu būtu veidojusi Windows instalācija. Manuāli norādot šos parametrus, tas noteikti izveidosies kādā citā vietā, nevis tur, kur būtu izveidojies instalācijas laikā. Nu mēģini uzminēt to bloka nummuru un mēģini rakstīt viņu atgūšanas programmā, ja viņa viņu neatrod dēļ pussprāguša cietņa. Kārtījais mīts par vairāku partīciju drošumu ir apgāzts!
3. Daļēji taisnība. Reinstall gan tas bija aktuāli Wiondows 98 laikā, kad tādu LiveCD vispār neeksistēja, bet uz disketēm esošās DOS utilītas neatbalstīja garos failu nosaikumus bet tikai 8.3 formātu. USB fleškas un ārējie HDD neeksistēja. Rezultātā saglābt datus bija ārkārtīgi sarežģīti nobrukuša Windows gadījumā. Un Windows 98 Emergency Startup diskete pieprasīja veikt formatēšanu pirms Setup palaišanas. Klonēšanai arī tas palīdz, bet tā kā klonēšana ir nepareizs risinājums mājas lietotājam, tad neuzskatu ka nepareizs risinājums citu nepareizu risinājumu padara par pareizu.
Nu ko, sučka, saņēmi virtuālo karatista sitienu pa spalvaino peteni?
.
