Sākumlapa › Forumi › Citas tēmas › Cilvēks un Sabiedrība › Internets un mēs tajā
Feisītī un draugos iemetam dažas bildes no tās krāsainības vai blāvuma, kādā nu mēs atrodamies.
Apskatāmies citu krāsainību vai blāvumu. Tā un tā. Skaisti bērņuki, smaidīgas sejas, vide – tāda vai savādāka. Ai, kāds suns un kāds čalis, vai sieviņa, vai žurciņa, smaidīgi, laimīgi – tas galvenais. Un tievi, jā, tievi, ja nebūtu tievi, tas gan būtu briesmīgi. Bet ir tievi, paldies Dievam.
Tomēr patiesībā – vai un ko vispār vairs zinām viens par otru? Iluzoru realitāti, kuras drumslas viens otram piespēlējam.
Vai mēs vairs brāžamies ciemos pie draugiem, pat nezinot, vai viņi ir mājās? Vai mēs vairs vispār zinām, kur tieši dzīvo mūsu draugi?
Tīmeklī mēs stāstām to, ko vēlamies stāstīt, rādām to, kas skaists. Agrāk, apciemojot draugus klātienē, nevarējām noslēpt nemierīgus acu skatienus un mūsu acu skatieniem nepalika nepamanītas draugu sāpes, pārdzīvojumi, prieki un novalkātās treniņbikses. Mēs BIJÄ€M kopā. Vai tagad esam? Vai esam? Esam jau…
Tepat un pazuduši.
Nopietnim, vai tiešām ir kāds, kurš ir tik ļoti atrauts no reālās dzīves kā autors?
Ne tikai es esmu atrauts no reālās pasaules, vēl arī jaunā paaudze un lielākā daļa no meinstrīma, kuriem ikdiena ir rutīnā “māja-darbs-māja-darbs…”
dzīves
[youtube]
Preses relīzes