Š odien mans tēvs picas gabalu iedeva mūsu nabadzīgā dārznieka dēlam, kuram bija tikai 6 gadi. Viņš picas šķēli salocīja, ietina salvetē un nolika maliņā. Kad mans tēvs viņam prasīja, kāpēc viņš to neēd tagad, zēns atbildēja: ”Es to aiznesīšu mājās un sadalīšu ar mammu un māsiņu.”
Š odien es intervēju sievieti, kura ir neglābjami slima. Es maigi mēģināju viņai jautāt, kā tas ir pamosties katru rītu zinot, ka jūs mirsiet. Viņa atbildēja: ”Kā tas ir pamosties katru rītu un izliekoties, ka tā nav?”
Š odien mana labākā draudzene, ar kuru draudzējos jau 6 gadus, nonāca slimnīcā. Viņa bija mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Viņa vienmēr bija klausījusies manas stulbās, sīkās problēmas, bet es nekad viņai neprasīju, kā jūtas viņa, vienmēr likās, ka viņa ir laimīga.
Š odien ir pagājuši tieši 5 gadi un es vēl joprojām nevaru aizmirst viņas smaidu, kad viņa izgāja pa durvīm pēdējo reizi un teica : ”Es tevi šonakt vēl redzēšu, mīļum. ”
Š odien pēc 10 mēnešu pavadīšanas slimnīcā atklāju cik grūti ir atrast pienācīgu darbu, kad tava seja ir klāta rētās.
Š odien es vienā no savām vecajām ķemmēm atradu tavu matu. Es burtiski uz to blenzu 10 minūtes. Man tevis pietrūkst tik pat stipri kā todien, kad man tevi atņēma
Š odien es izlasīju par zēnu, kura mamma teica, ka dzīves atslēga ir prieks. Kad viņš aizgāja uz skolu, skolotāja skolēniem prasīja, par ko viņi vēlas kļūt, kad izaugs lieli. Zēns teica būt laimīgam. Skolotāja teica, ka viņš nav sapratis doto uzdevumu. Mazais zēns teica, ka viņa nav sapratusi dzīvi.
Vienreiz es savai māsai, kurai ir tikai 6 gadi, pastāstīju: ’’Kad līst, kaut kur šajā pasaulē raud kāda meitene.’’ Vakar lija un es ieraudzīju māsa skrienot ārā pa durvīm ar lietus mēteli, tāpēc jautāju, kur viņa dodas. Viņa atbildēja: ’’Es atradīšu to meiteni, kura raud un viņu iepriecināšu.’’
Š odien tikko kā mans mazais 5 gadus vecais brālis ienāca istabā, es sabļāvu uz viņa, pat nepaskatoties uz viņa pusi. Kad viņš negāja prom, es pagriezos, lai bļautu vēlreiz, un ieraudzīju viņa rokās bļodiņu ar ķiršiem. Viņš bēdīgi teica: ”Piedod, es tikai gribēju padalīties ar tevi.”
Š orīt un jebkuru darbadienu 9 no rīta jau četrus gadus, es emu gājusi garām 3 ielu muzikantiem. Viens vienmēr strinkšķina ģitāru, bet pārējie divi dzied. Un viņiem pāri visai sejai ir smaids. Dažreiz šie ir vienīgie smaidi, kurus redzu pa visu dienu.
Vakar viens no maniem labākajiem draugiem izdarīja pašnāvību nošaujoties apmēram 2 dienā. Un tikai tagad es savā mobilajā pamanīju neatbildēto zvanu no viņa vakar 1:56.
Š odien tāpat kā citus rītus mans vīrs aiznesa puķes savai mātei. Viņai ir Alcheimera slimība un viņa nemaz nezina, ka viņš to dara katru rītu. Bet viņš to dara tik un tā.
Š odien es redzēju skaistu meiteni lasot bibliotēkā. Viņas skaistums bija majestātisks. Es pieķēru sevi skatoties uz viņu vairākas reizes. Un tas bija līdz brīdim, kad viņa savāca savas lietas, lai dotos prom savā ratiņkrēslā.
Š odien Atlantas lidostā, savā armijas uniformā dodoties uz lidmašīnu maza meitenīte pieskrēja pie manis, sagrāba roku vaicājot vai es drīz atgriezīšos no ārzemēm. Pateicu, ka būšu atpakaļ pēc 6 nedēļām. Viņa pasmaidīja un teica: ”Vai tu, lūdzu, nevari manam tētim pateikt, ka mīlu viņu. Mamma teica, ka viņš no turienes nekad neatgriezīsies.”
11. septembrī, 9 gadus atpakaļ , es izskrēju no pasaules tirdzniecības centra bez sava vīra, kurš strādāja tikai 3 stāvus augstāk. Un mēs nekad vairs nevarējām atvadīties.
Š odien es raudāju, kad ieraudzīju brūces uz manas meitas rokām. Bet es nespēju pateikt, lai viņa sevi nesāpina tādā veidā, jo es daru tāpat.
Š odien, pēc tam, kad redzēju kā manu suni sabrauc automašīna, es sēdēju uz ceļa turot viņu un raudot. Un pirms viņš nomira, viņš nolaizīja asaras no manas sejas.
Š odien manai bijušajai sievai, kuru vēl joprojām mīlu, tika atklāts vēzis un doti 8 līdz 12 mēneši. Pagājušā gadā, kad viņa salauza manu sirdi es pateicu, ka viņa nav pelnījusi dzīvot.
13 gadus veca meitene bija slima ar retu asins slimību. Viņai vajadzēja asinis un viņas 5 gadus vecajai māsai bija īstā asins grupa. Ä€rsti par to pateica mazajai māsai un viņa piekrita. Kad ārsti bija beiguši noņemt asinis viņa paskatījās izbrīnīta un teica: ”Pagaidiet jūs aizmirsāt paņemt pārējās!” Meitenīte bija domājusi, ka viņa māsai atdos visas savas asinis.
Es esmu 3. klases audzinātāja. Lielākajai daļai bērnu ir mazas zīmītes pusdienu maisiņos no vecākiem. Vienu meitenīti tēvs ir pametis un viņas māte ir atkarīga no narkotikām, bet viņas 12 gadus vecais brālis vienmēr uzraksta ”es tevi mīlu” uz viņas brūnā pusdienu maisiņa.
Š odien sieviete, kuru es redzu katru dienu darbā un kura liekas vispriecīgākā persona birojā, izdarīja pašnāvību.
Mana meita iet uz bērnudārzu, kurā arī iet akls puisītis. Viņa nesaprata, ko tas nozīmē, tāpēc es paskaidroju. Nākamajā dienā, kad gāju viņai pakaļ, es viņu atradu aizvērtām acīm sēžot pretī aklajam zēnam, stāstot kā izskatās koki un puķes un mazais zēns smaidīja.
Manam sunim ir trīs kājas. Lielākā daļa cilvēku viņu tādēļ neglauda. Maza meitenīte apmēram 5 gadus veca pieskrēja un vairākas reizes noskūpstīja viņam ausis. Viņa teica: “Kur ir viņas kājiņa? Ja viņai vienu vajag, es varu iedot. Viņai to vajag vairāk nekā man.” Es nespēju beigt smaidīt.
Es biju devis uz Ä€friku lai palīdzētu uzcelt bāreņu namu, kad ieraudzīju kādu bērnu vientulīgi sēžam. Es piegāju viņam klāt un iedevu pusi savas sviestmaizes un viņš aizskrēja. Slepus es viņam sekoju ap stūri un ieraudzīju viņu sadalot sviestmaizi 20 mazos gabaliņos un iedodot to katram viņa klasesbiedram.
Š orīt, vietējā laikrakstā es biju nosaukts par varoni, jo izglābu viņu no uguns pārņemtā dzīvokļa. Bet es nespēju pieminēt to, ka varēju dzirdēt viņas viena gada veco māsiņu otrā istabā, es biju pārāk nobijies, lai palīdzētu.
Š odien es runāju ar vecmammu par mīlestību. Es prasīju viņai: “Kad tu zini, ka kādu tiešām mīli?” Viņa mirkli paklusēja un atbildēja: “Kad tu viņus zaudē.
Es skola noskrēju 50 m visātrāk par visiem…Es skraidīju un lielījos, ka man ir ātrākās kājas.. lielījos, lielījos līdz brīdim, kad sadzirdēju, ka kāds raud, paskatījos pa labi un ieraudzīju zēnu bez kājām ratiņkrēslā, kas skatījās man tieši acīs un smagi raudāja.No tās reizes es vairs nelielos, ka es kaut ko fiziski varu vairāk par kādu citu.
.
