Kad Latvija iestājās ES, jau tad cilvēki sāka izceļot, lai gan mūsu ekonomika bija zenītā. Daži mani paziņas aši vien uz UK aizmuka, lai gan mums bija labi. Un tad sākās pasaules ekonomiskā krīze. Mēs paši uzpūtām mūsu nekustamo īpašumu burbuli, sākām tērēties, jo sākām saņemt ES naudu, bet pēc krīzes iestāšanās nokritām zemāk par zāli. Tad nāca laiks, kad mums nāca virsū bankrots. Burtiski, mums naudas pietika tikai dažiem mēnešiem, ar ko varētu maksāt policistiem un skolotājiem algas. Ä€rzemes mums ieteica devalvēt valūtu, bet Dombrovska valdība atteicās, sakot, ka bez tā var iztikt. Un iztikām, par ko citi brīnījās. Bet naudas tāpat mums nebija. Un bez kredīta neiztikt. Tagad esam pati augošākā ekonomika Eiropā, tiesa, bijām arī ļoti lielā bedrē. Š obrīd mēs kāpjam no bedres ārā, dzīves līmenis ir audzis, nauda mums tagad ir, priekšā bankrots nedraud. Vārds “krīze” ir devalvēts, tāpēc uzskatu, ka īstai krīzei garām esam tikuši.
Un vispār, pietiks ķengāt tos, kas pameta ES siltos krēslus, lai brauktu uz LV un risinātu mūsu problēmas. Tajā laikā neviens negribēja uzņemties sačakarēt savu reputāciju, vadot valsti. Zatlers zvanīja Dombrovskim un pierunāja viņu šeit glābt visu. Dombrovskis varēja to nedarīt, viņš varēja turpināt pelnīt Briselē sev lielo pensiju. Uzskatu, ka viņš ir pelnījis vairāk par nodiršanu no zagļa un oligarha puses, kurš savu tēlu nemaitā, neuzņemoties valstiskus pienākumus, viņš tik sēž Ventspilī un citus māca. Nav ko zākāt, jāņem vērā, ka bijām dziļā pakaļā un nebija ļaužu, kas piekrita mūs gaismā nest, bļin.
.
