Vakardien paģiru iespaidā sāku pacelt augšā jau sen seno jautājumu, varbūt arī tādu tīri filozofisku.
Ko izmainot cilvēks jau kļūst par pavisam citu cilvēku? Un kāda atšķirība šīs funkcijas izmainīšanā ir starp datoru (teiksim jau saprotamāk – robotu) un cilvēku?
Pieejam šai tēmai nopietni, varētu sanākt interesants temats 🙂 Izsakiet savas versijas un pēc tām tad arī izlasiet manējo, kas sekos šeit pat tālāk:
Tātad, pēc pailgas aknu intoksikācijas šīs lietas apsmadzeņošanas esmu nonācis pie tāda varianta, ka pats pats svarīgākais cilvēkam ir ilglaicīgās atmiņas (zināšanas, atgadījumi iz dzīves, pieredze u.t.t.). Kāpēc tad tā? Būtībā, lai arī diemžēl nezinu absolūtās zinātnieku versijas par cilvēka ilglaicīgo / īslaicīgo atmiņu nozīmi, atļaušos tomēr spriest, ka no tām izriet tālākās cilvēka darbības – no katras kas izritējusi pagātnē, seko nākošā. Tāpat arī cilvēka tālākās darbības ietekmē citi apstākļi – laiks, daba, atrašanās vieta, sakritības, veselības stāvoklis, citi cilvēki, pat uz taciņas nejauši pamanīts gliemezis u.t.t. Kā es šo domu varētu pierādīt – pieņemam variantu, ka man vai mūsu pašu portāla personībai – drunk_lizard, tiek nodzēstas visas atmiņas – neviens vairs ne vella neatcerās – viss jāmācās no jauna – staigāt, ēst, saturēt urīnu, pat runāt. Tālāk jau visu ietekmē apstākļi – cilvēks ir pasviests uz kādu vispusīgu nozari (raksturs) – teiksim uz agresīvām vai radošām izklaidēm – tādējādi sanāk, ka kādreizējais militārists pēc atmiņu zuduma, var būt mednieks, vai vietkongiešu terorists. (neizdevies epitets, zinu). Kādreizējais datorists var būt astronoms. Kā arī kādreizējais mākslinieks gleznotājs, tagad var būt slavenas grupas ģitārists. Arī atmiņas uzreiz veidojās pavisam citas, un pēc svaigi piedzīvotiem notikumiem parādās arī jaunas rakstura īpatnības.
Kas attiecās uz salīdzinājumu ar datoriem, tad atšķirībā no mums cilvēkiem tie ir daudz primitīvāks variants – lai arī nospiežot power pogu, parādās dzīvība (BIOS ziņojumi, un mēģinājumi ielādēt operētājsistēmu), kā tā parādās mums pēc piedzimšanas / pamošanās (nu te var diskutēt). Tomēr tie nespēj attīstīties no apkārt esošās informācijas (varbūt ka esam tiem devuši pārāk maz maņu orgānus no kuriem smelties informāciju – piem. vārdu pielīdzināšana vizuālam, saožamam vai sadzirdamam objektam / darbībai / parādībai) , un tiem viss jāiebaro ar disku, kā zīdainim putra no pudelītes. Jo tas pats nespēj sameklēt ēdienu. Taču! Te jau ir ideja mākslīgam intelektam, un nu es šo ideju beigšu, savādāk mans rakstītais jau kļūst par tādu atklāto domu lidojuma sakarīgo vājprātu 😀 Lai jums cepās smadzenes un sākam domāt, AMEN! (*)
.
