Astoņas tēzes pret kopirastiem
- This topic has 8 atbilžu, 7 voices, and was last updated pirms 7 years, 11 months by
.
Tiek skatīts 9 ierakstu – 1 līdz 9 (no 9 kopumā)
-
Pēdējais BSA tekstiņš ierosināja mani izvilkt dienas gaismā savu pāris gadus vecu un paša priekam sarakstītu spriedelējumu. Nododu to Notepad tautas kritikai. Piedodiet, ka gari, bet jautājums nav vienkāršs. SPRIEDELĒJUMS PAR AUTORTIESĪBÄ€M(astoņas izvērstas tēzes pret kopirastiem)
Principi vislielākā mērā attiecināmas uz individuāliem “radītājiem†– tekstu (grāmatu) un mūzikas autoriem, taču tie pēc būtības saistāmi arī arī jomām, kur ir liela nozīme kolektīvajai jaunradei un tās produktam –
programmatūras izstrādē, kino. 1. Pastāvošā autortiesību likumdošana pārkāpj samērīguma principu starp autora vai izdevēja (producenta) tiesībām iegūt augļus no sava darba un sabiedrības tiesībām lietot šos augļus; jāievēro, ka tieši sabiedrībai šie darbi ir domāti un bez sabiedrības (un tās atzinības; nav svarīgi, tūlītējas vai vēlākas) autora darbam vispār nebūtu jēgas.
1.1. Pieci gadi vairumā gadījumu ir pilnīgi saprātīgs laiks, lai autors, kas ir radījis sabiedrībā pieprasītu darbu, vai izdevējs, kas ir to izplatījis, varētu iegūt no tā augļus. Pēc tam darbs kļūst par cilvēces mantojumu un kā tāds ir brīvi izplatāms – ja vien vispār kādam tas ir vajadzīgs un pēc pāris gadiem jau nav aizmirsts. Bez tam, ļoti ilgstošu autortiesību apstākļos daudzi radošie ļaudis pēc pirmajiem panākumiem nereti zaudē jebkādu motivāciju radīt vēl, jo var saņemt naudu, neko nedarot un nepiepūloties. Kopā ar dažiem citiem autortiesību darbības aspektiem (skat. 8.tēzi beigās) tas katastrofiski atsaucas uz mūzikas un literatūras kvalitāti pasaulē vispār.
1.2. Izdevēja tiesības nevar tikt attiecinātas uz izdotā darba saturu (tādas ir tikai autoram), bet vien uz konkrētā darba nepārprotami atpazīstamu formu (grāmatas izdevumu, konkrēto mūzikas darba ieskaņojumu) un arī tad ierobežotu laiku – tiem pašiem pieciem gadiem (skat. 1.1.tēzi). Š is princips novērsīs situāciju, kad dažādu “tiesību†dēļ publikai nav pieejams saturs tiem darbiem, kas izdoti agrāk un/vai ierobežotā tirāžā, vairs nav pārdošanā un nevar arī ieinteresēt izdevējis/producentus, jo nesola pietiekamu peļņu. Īpaši svarīgi tas ir darbiem, kas radīti vai tulkoti/dublēti mazu tautu valodās. Tātad arī latviešu valodā. Piemēram, skandalozais resurss
gramataselektroniski.lvir vienīgais man zināmais avots, kur reāli var tikt klāt ļoti daudzām latviski izdotām grāmatām. Neskriesi jau uz Misiņa bibliotēku tādēļ vien, ka ir sagribējies pārlasīt kaut ko no, piemēram, savulaik populārajiem „Apvāršņa†sērijas izdevumiem. 1.3. Autortiesību mantošana vispār ir absurds… Tas, protams, nenozīmē, ka mantinieki nevar saņemt ienākumus no pelnoša autordarba pēc autora nāves. Bet viņi manto šos ieņēmumus, ne autortiesības! Turklāt neekskluzīvās tiesības gūt ieņēmumus nekādi nav ierobežojamas laikā – un, ja tu neproti izmantot savu mantojumu, tad pats esi vainīgs. Vai arī tas mantojums ir reāli bezvērtīgs.
2. Pastāvošie autortiesību principi diskriminē virknes radošu profesiju pārstāvjus, tai skaitā arī cita veida garīgā darba produkcijas autorus, jo daļa autortiesību subjektu var ļoti ilgu laiku iegūt augļus no vienreiz padarīta darba, bet citi – tikai vienreiz vai pat vispār nemaz. Tie radošie autori, kuru darbi top tikai vienā eksemplārā (piem. arhitekti, gleznotāji) ir īpaši smagi diskriminēti, jo viņus faktiski soda par viņu darba unikalitāti. Pēdējā laika mēģinājumi pakļaut autortiesībām publicētas fotogrāfijas, kurās redzams it kā autortiesību objekts, uzskatāmi par nejēdzīgiem, jo lielākoties šāds objekts nemaz nav galvenais elements konkrētajā fotogrāfijā, kalpo tai tikai par fonu vai vispār nokļūst tajā nejauši. Jautājums par šādu objektu apzinātu fotofiksāciju paliek atklāts; maksājums par to nebūtu netaisnīgs, ievērojot autortiesību saprātīga ilguma principu. Ievērojot arhitektūras objektu tapšanas un funkcionālās īpatnības, autortiesību darbības ilgums šādiem objektiem varētu būt arī vairāk nekā 5 gadi.
3. Pastāvošā autoratlīdzību ievākšanas prakse pieļauj dubultu un pat vairākkārtīgu samaksas ņemšanu par vienu un to pašu darbību. Piemēram, atskaņojot pa radio raidītu mūziku publiskā telpā, tiek iekasēta samaksa, kaut gan radio par to jau ir samaksājis. Dubultā aplikšana ar nodokļiem jau sen ir pasaulē izskaužama prakse; kāpēc lai šeit būtu citādi? Arguments, ka atskaņotājs no tā gūst kādu labumu, ir apšaubāms, jo gūtais labums nav izmērāms vai kā citādi pierādāms. Vienīgais izņēmums varētu būt situācija, kad ar autortiesībām aizsargātas mūzikas atskaņošana kalpo par iemeslu tiešiem naudas maksājumiem (piemēram, mūzikas automātos, klubos u.tml.).
4. Datu nesēju aplikšana ar „pirātisma†nodevu ir pretrunā ar nevainīguma prezumpciju un nav ne ar ko pamatota, kā vien ar apgalvojumu „…ja nu kāds!†Un ja nu ne?
4.1. Š ī nodeva postoši ietekmē datu nesēju tirgu.
4.2. Uzņēmumi no tā cieš īpaši, jo šāda nodeva viņiem jāmaksā faktiski par savas pamatdarbības veikšanu. Turklāt jo vairāk, jo tā ir augstāk tehnoloģiska tāpēc, ka tas nesaraujami saistīts ar jo lielākiem datu apstrādes un glabāšanas apjomiem.
4.3. „Pirātisma†nodeva par nesēju, kurā kāds uzglabā pats savu autordarbu, ir pilnīgi amorāla.
4.4. Nav iespējams izsekot šīs nodevas izlietošanai atbilstoši deklarētajiem mērķiem:
a) jo nav iespējams noteikt, kādiem autoriem pienākas no šīs nodevas iegūtie naudas līdzekļi;
b) dažādu iemeslu, visbiežāk finanšu darbību necaurspīdības un arī neviennozīmības (nauda nav „iezīmētaâ€) dēļ, nav iespējams izsekot, tieši kādiem autoriem no šiem līdzekļiem ir samaksāts un, līdz ar to, vai šī atlīdzība izmaksāta pamatoti.
4.5. Š ī nodeva kalpo kā morāls (kaut apšaubāms), bet noteiktos apstākļos varbūt pat kā juridisks attaisnojums autordarbu nelegālai iegūšanai un uzglabāšanai.
5. Autortiesības nav atsavināmas, tās nevar iegūt cita persona. Citai personai var būt vienīgi noteikts periods (tie paši 5 gadi) ekskluzīvi vai neekskluzīvi gūt no tām ienākumus, bet ir jābūt regulējumam, kāda ir mazākā daļa no šiem ieņēmumiem, ko jāsaņem autoram vai viņa mantiniekiem, ja autors ir miris konkrētā darba autortiesību darbības termiņā (atgādinu, ka mantotas tiek tiesības gūt ieņēmumus, nevis pašas autortiesības!).
6. Reproducējot autordarbu, arī pēc autortiesību perioda beigām pie tā vienmēr ir jābūt norādei uz autoru; pie tam autors var noteikt specifiskas prasības šīs norādes formai un saturam. Specifiskās prasības ir spēkā autora dzīves laikā, bet pēc viņa nāves pieļaujams aprobežoties vienkārši ar nepārprotami norādītu autora vārdu, kolektīvam darbam – nosaukumu. Š ī principa pārkāpums gan ir vērtējams kā piesavināšanās vai, noteiktos gadījumos, arī kā plaģiāts.
7. Autors, ja vēlas, var atvērt ziedojumu kontu un publiskot to. Š ādu iespēju izmanto daudzi „freeware†izstrādātāji.
8. Autortiesības to pašreizējā traktējumā un praksē netieši rada vēl vismaz šādas ļoti negatīvas blakusparādības:
a) autortiesību augļus (pie tam praksē – to radīto ieņēmumu lielāko daļu) bauda personas, kas faktiski nav autori un nenodarbojas ar radošu darbību: izdevēji, ierakstu kompānijas, producenti, autortiesību aģentūras, u.t.t., un kuri būtībā neatšķiras no jebkāda cita veida ražotājiem un tirgotājiem, kam šādu iespēju nav;
b) rodas masīvs slānis personu, grupu, u.c., kuras formāli pieskaitāmas autoriem, bet kuru ienākumu gūšana ir balstīta vienīgi uz augšminēto grupu veidotu „veikalinguâ€, bet ne uz radoša darba principiem;
c) reāli radošiem cilvēkiem bez tirgus atbalsta (lasi: izdevēju/producentu un autortiesību aģentūru aizbildniecības) ir grūti iegūt atpazīstamību un līdz ar to arī ienākumus. Tiesa, šeit stāvokli labot mazliet palīdz internets un… „pirātiâ€!
Protams, jebkurš jurists vai vienkārši, tēmas zinātājs šeit atradīs lērumu nepilnību, varbūt pat pretrunu, bet ja raugāmies pēc teksta gara un nevis pēc burta, domāju, ka ideju esmu izteicis pietiekami skaidri.
Apbrīnoju uzņēmību. Ja man vēl tāda būtu, cik daudz sviesta es varētu [te] sakult! Nē, nu labi, būtībā jau tā ir, kā tur stāv rakstīts. 4. pants ir pilnīga taisnība. Pārējais vairāk vai mazāk ideālistiski, sapņaini un absolūti nereāli. Kas atcerās mani pirms gadiem šeit postojam, pasaules lāpīšana bija viena no manām bērna slimībām. Iestājos pret spiegošanu, pret autortiesībām, pret netaisnību un varmācību (un panākt to visu – ak cik ironiski! – ja nepieciešams, autoritāri un piespiedu kārtā). Daļa ideālismu nekad neizslimo (varbūt tā ir labāk) – kā herpes, tas vienmēr šad tad uzplaiksnī. Citos gadienos ideālismā vīlies ļautiņš kļūst par skarbāko ciniķi.
Rekur manuprāt afigenna simboliska memebilde par šo tēmu:
[img]https://i.imgur.com/2CyEwxa.jpg [/img] Teiksim tā… šajā ekrāna pusē tas kekss bildē uzvar, jo citāda kārtība nevar pastāvēt. Vājprātīgas autortiesības ir viens no mūsu sabiedrības un ekonomikas, īpaši populārās izklaides un līdz vājprātam bezjēgā no zila gaisa uzpūtušās IT industrijas stūrakmeņiem. It’s just good business. Kā ļoti daudziem cīnītājiem par taisnību, ideja cēla un gars dižens, bet… kādas būs sekas? Ja kaut zināmā pārejas periodā šo ieviešam (pēc attiecīgas pieslīpēšanas kantoros), tas viss lēni, bet garantēti pajuktu nafig. Ļoti lielai daļai cilvēku būtu jāatrod cits darbs. Kas ir sliktākais, ne tikai uz minētajiem diviem (popkultūru un IT) balstās šodienas ekonomika, bet it’s turtles all the way down.
Tiek skatīts 9 ierakstu – 1 līdz 9 (no 9 kopumā)
- Jums ir jāpieslēdzas sistēmai, lai varētu komentēt šo tēmu.
Jaunākais portālā
Apskati
